Latvijas Mediju ētikas padomes biedru sapulcē ievēlēts jaunais Ētikas padomes sasaukums un apstiprināts biedrības 2021.gada pārskats

31. martā notika Biedrības "Latvijas Mediju ētikas padome" biedru kopsapulce, kurā vienbalsīgi tika apstiprināts Biedrības 2021. gada pārskats un revidenta atzinums, kā arī ievēlēta Biedrības Ētikas padome. Uzsākot Ētikas padomes ceturto darbības gadu, tai pievienojušies divi jauni locekļi – Gunta Līdaka (kandidātu izvirzīja izvirzīja Latvijas Raidorganizāciju asociācija) un Jānis Buholcs (izvirzīja SIA "Reģionu mediji”).  Papildus jaunievēlētajiem locekļiem Ētikas padomē turpinās darboties Skaidrīte Lasmane (izvirzīja Latvijas Žurnālistu asociācija), Guntars Līcis (izvirzīja AS "Latvijas Mediji"), Daiga Sproģe (izvirzīja AS "DELFI"), Aleksandrs Mirlins (izvirzīja Latvijas Preses izdevēju asociācija), Anda Rožukalne (izvirzīja SIA "Novadu ziņas”), Baiba Liepiņa (izvirzīja Latvijas Reklāmas asociācija) un Aivars Pastalnieks (izvirzīja SIA "Žurnāls Santa”).

Jaunievēlētie Ētikas padomes locekļi – Gunta Līdaka un Jānis Buholcs – ir snieguši ieguldījumu Latvijas mediju vides un žurnālistu ētikas attīstībā un turpina to darīt arī šodien. Mediju eksperte Gunta Līdaka ir strādājusi LTV, TV24 un TV5 Rīga, bijusi NEPLP locekle, Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore u.c., bet šobrīd darbojas kā komunikācijas konsultante SIA “BBC” un ir uzsākusi doktorantūras studijas Rīgas Stradiņa universitātē. Savukārt sociālo un komunikācijas zinātņu doktors Jānis Buholcs ir strādājis žurnālistikā un bijis viens no Latvijas mediju ētikas kodeksa izstrādātājiem, ekspertiem, un šobrīd ir Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta “HESPI” pētnieks un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors. Jaunievēlētie locekļi būs lielisks papildinājums Ētikas padomes zinošo un pieredzējušo ekspertu pulkam, kurā lielākā daļa ekspertu – Skaidrīte Lasmane, Guntars Līcis, Anda Rožukalne, Aleksandrs Mirlins, Baiba Liepiņa un Daiga Sproģe, darbojas jau kopš tās pirmsākumiem, proti, trīs gadu garumā.

Ētikas padomes jaunais sasaukums arī turpmāk uzraudzīs Biedrības Ētikas kodeksa principu un normu īstenošanu, izskatīs sūdzības par ētiska rakstura pārkāpumiem mediju darbībā, kā arī vērtēs iespējamus vārda brīvības pārkāpumus. Tāpat Biedrības statūti paredz Ētikas padomes tiesības paust viedokli par citiem nozares jautājumiem, kas saistīti ar apdraudējumu mediju videi, redakcionālajai autonomijai un mediju neatkarībai. Biedrības Ētikas padome uz pirmo ceturtā darbības gada atklāšanas sēdi sanāks jau aprīlī, kur no padomes locekļu vidus tiks ievēlēts tās priekšsēdētājs un priekšsēdētāja vietnieks.

“Latvijas Mediju ētikas padome” trīs gadu laikā ir veiksmīgi īstenojusi tās mērķi – ne tikai veicinājusi ētiskas mediju prakses attīstību un sekmējusi pašregulāciju Latvijas mediju telpā, bet arī Kultūras ministrijas līdzdarbības līguma ietvaros veikusi vairākus pētījumus par mediju nozares situāciju Latvijā un organizējusi virkni izglītojošu pasākumu. Tās darbības gados Biedrības Ētikas padome ir sniegusi 45 atzinumus par saņemtajām sūdzībām, no kuriem 16 atzinumi sniegti kopš iepriekšējā gada pārskata sagatavošanas. Pēdējā darbības gada laikā Ētikas padome visbiežāk ir saņēmusi sūdzības par privātuma aizskārumiem, negodprātīgu notikumu atspoguļojumu publikācijās, nepatiesu ziņu atsaukuma pieprasījumu, informācijas nesniegšanas, mediju un publiskās varas orgānu savstarpējo komunikāciju un citiem jautājumiem.

Kopš “Latvijas Mediju ētikas padomes” dibināšanas 2018. gada decembrī tās biedru skaits ir pieaudzis par vairāk nekā divām reizēm – šobrīd jau 36 biedriem ir saistošs Biedrības Ētikas kodekss. Turklāt saskaņā ar Ētikas kodeksa 2.4. punktu, tas ir saistošs ne tikai tās biedriem, bet arī personām, kuras rakstveidā apliecinājušas pievienošanos tam. Līdz šim Ētikas kodeksam ir pievienojušās 13 juridiskas personas, kā arī divi asociētie biedri. Tas nozīmē, ka, apvienojot kopējo biedru skaitu ar uzņēmumiem, kas pievienojušies Biedrības Ētikas kodeksam, un to asociētajām organizācijām, Ētikas kodekss ir saistošs vairāk kā 90 juridiskām personām. Tas ir ievērojams sasniegums, kas palīdzēs nodrošināt ētisku mediju praksi Latvijā un apliecina, ka mediju ētikas, informācijas precizitātes un mediju darba kvalitātes jautājumi mūsu sabiedrībā kļūst aizvien aktuālāki.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.

Atziņas no Latvijas Mediju ētikas padomes pasākuma “Mediju un politiķu attiecības: 2022. gada kurss”Atziņas no Latvijas Mediju ētikas padomes pasākuma “Mediju un politiķu attiecības: 2022. gada kurss”

22. februārī norisinājās Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” tiešsaistes notikums “Mediju un politiķu attiecības: 2022. gada kurss”, lai aplūkotu un skaidrotu aspektus, kas saasinājis mediju un politisko aprindu savstarpējās attiecības, kā arī šo attiecību tālāko ietekmi uz sabiedrību. Tiešsaistes pasākums kā izglītojošs ieskats mediju ētikas pasaulē organizēts ar mērķi informēt un izglītot mediju profesionāļus, īpašniekus un sabiedrību kopumā, kā arī ierosināt uzlabojumus mediju un politiķu komunikācijā. Pasākumu bija iespējams vērot tiešraidē Latvijas Mediju ētikas padomes notikumu sadaļā, kā arī Latvijas lielākajos medijos.

Pēc “Latvijas Mediju ētikas padomes” valdes priekšsēdētāja Jāņa Lielpētera ievadvārdiem Jānis Buholcs, žurnālists, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors un HEPSI vadošais pētnieks, sniedza prezentāciju par dažādu mediju un politiķu attiecībām un to spilgtākajām epizodēm pēdējā gada laikā. Šī vispārējā pārskata nolūks ir sniegt ieskatu procesos, kas šobrīd norisinās mediju un politiķu attiecībās. Katram ir savas intereses un ir dažādi veidi, kādā tās tiek īstenotas, tāpēc ir atšķirīgs rezultāts, kā tās rezonē gan mediju, gan politiķu vidū. Pirmā problēmkategorija, kuru Jānis Buholcs izdala, ir mediji kā politiķu popularizētāji. Tie ir mediji, kuri politisko vēstījumu paušanai izmanto nevis ziņas, bet slavenību ziņu kritērijus politikā. Ziņu satura veidošanai žurnālisti izmanto nevis informāciju, kas skar politiķu tiešos pienākumus, bet gan to, kas atklāj politiķa interesanto un uzmanību piesaistošo darbību. Politiķi rīkojas neparasti vai skandalozi, lai kļūtu slaveni, turklāt to ir viegli komunicēt neoficiālajā vidē, tas ir, sociālajos tīklos, viegli apejot sabiedriskos medijus. Tajā pašā laikā tas ir viegli piejams materiāls, ko potenciāli daudzi patērēs. Ņemot vērā aktīvo cīņu starp dažādiem medijiem, šādi notikumi noder konkurētspējīga satura veidošanai. Šādas attiecības sauc par simbiozi, kurā abas puses iegūst labumu no nekritiskas žurnalistikas. Politiķi gūst uzmanību, bet mediji – sabiedrības interesi par saturu. Otro kategoriju veido politiķu naidīgums pret žurnālistiem. Galvenais iemesls ir politiķu nepatika pret kritisku notikumu atspoguļojumu, kam ir divi problemātiski aspekti. Pirmkārt, politiķi to vispārina uz visiem medijiem, visiem žurnālistiem, saucot mediju darbību par meliem un propogandu, taču kritisks notikumu izvērtējums ir daļa no demokrātijas. Otrkārt, tā ir atbalstītāju rīdīšana pret žurnālistiem, kas apdraud žurnālistu darbu un viņu drošību. Tomēr šeit svarīgs ir konteksts: mūsdienās politiķi veido savus autonomus informācijas kanālus. Tiem ir ietekme attiecībā uz to, ko politiķi atļaujas īstenot pret žurnālistiem, jo trūkst izjūtas vai jūtamas robežas par pieļaujamo rīcību kā sava amata pārstāvim. Šīs platformas ļauj brīvāk izteik viedokli un izmantot naidīgu retoriku pret medijiem, īstenojot politiskās pozicionēšanas pieeju.

Trešā problēmkategorija ir mediju darba ierobežošana, par piemēru izmantojot ārkārtas situāciju pie Baltkrievijas robežas, kad medijiem tika liegta pieeja pierobežai. Tas ir valdības līmeņa regulējums ar nolūku saglabāt konfidencialitāti un novērst apgrūtinājumus miera uzturēšanas procesos. Tomēr ne vienmēr robežsardzes sniegtie dati ir pilnīgi droši un ticami, bet iespēja par tiem pārliecināties – nav. Šis punkts ierobežo iespēju medijos paust patiesību un detaļas no pirmavotiem, jo stāstu veido tie, kas tiek klāt. Turklāt šo liegumu kā kļūdu atzinis arī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts. Ceturtā problēmas kategorija ir spiediens uz sabiedriskajiem medijiem. Sabiedriskie mediji centās ziņot par notikumiem uz Baltkrievijas robežas daudzveidīgi, bet saņēma kritiku par notikumu atspoguļošanu. Pirmkārt, jāņem vērā humānais aspekts, ka šajā situācijā runa joprojām ir par cilvēku dzīvībām. Daudzi politķi uzskatīja, ka to nevar rādīt, jo to izmanto arī Krievija un Baltkrievija, taču tā nav kļūda, bet gan vēl viens skatpunkts uz notikumiem. Otrkārt, uzskats, ka mediji ir politiskais instruments, un viss, ko nav akcentējusi politiskā elite, ir nebūtisks. Taču sabiedriskie mediji nav politiskais instruments, tie ir neatkarīgi. Priekšstats par sabiedrisko mediju dabrību nav nerakstītie likumi. Piektā un noslēdzošā problēmkategorija ir sabiedrisko mediju uzticamības politizācija. Baltijas Mediju izcilības centra dati liecina, ka Baltijas valstu iedzīvotāju vidū Latvijā uzticība medijiem ir zemākā. Šajā grafikā nav minēti iemesli, bet politiķi izmanto to savā labā, it kā zinot iemeslus. Jānis Buholcs komentē, ka neuzticēšanās medijiem ir saistīta ar plašākiem sabiedriskiem procesiem, un latvieši kopumā ir skeptiskāki arī pret citām institūcijām. Otrkārt, šos rādītājus ietekmē Latvijas mazākumtautību attieksme pret medijiem, jo ir dati, ka viņi neuzticas Latvijas sabiedriskajiem medijiem. Šajā kontekstā Latvijas medijiem vēl ir daudz izacinājumu, arī ja salīdzinām, piemēram, ar Igauniju. Šeit var turpināt diskusiju par virkni jautājumi – kādas mediju darbības šo uzticēšanos mazina visvairāk? Kādi ir mediju resursi? Vai mediju satura kvalitāti nosaka uzticēšanās? Vai politiķu kritika ir bijusi objektīva un pamatota?

Rezumējot var secināt, ka zemi informācijas vārtu sargāšanas standarti veicina mediju pieejamību nekritiskam politiskam saturam. Šeit var konfliktēt sabiedrības intereses un redakcionālās nostādnes un to īstenošana. Jāturpina aktualizēt jautājums par mediju darbu ārkārtas situācijas apstākļos, jo daļai politiķu ir neizpratne par sabiedrisko mediju neatkarības principiem un nepieciešamību. Izpratnes veicināšana un ar to saistīties procesi ļautu mums augt kā sabiedrībai. Mediju kritikas žanrs ir vāji attīstīts, un šobrīd ar to nodarbojas politiķi, kas nav pareizi – kritika ir svarīgs un vērtīgs žurnalistikas process. Tomēr ir arī pozitīvas iezīmes, jo politiķu komentāriem mediji, akadēmiskais personāls un arī citi dod atbildes, ne klusē. Nākotnē būtu ieteicams veicināt refleksiju par mediju jomas kolēģu darbu un mediju kritiku. Šeit nozīmīgs būs sabiedrisko mediju ombuds, kura amatā stāsies Anda Rožukalne, “Latvijas Mediju ētikas padomes” locekle, un ombuda amats veicinās mediju pašregulāciju, kas ir ļoti nepieciešama.

Pasākuma otro daļu veidoja paneļdiskusija, kurā piedalījās Aidis Tomsons, Latvijas Radio žurnālists, Arvils Ašeradens, politiskās partijas “Vienotība” priekšsēdētājs, “Delfi TV” raidījuma “Kāpēc” vadītāja Olga Dragiļeva, kā arī Ritvars Tomsons, Saeimas deputāts un Kultūras ministrijas parlametārais sektretārs. Pandeļdiskusijas ievadā tās moderators Jānis Lielpēteris aicināja katru diskusijas dalībnieku iepazīstināt ar aktualitātēm mediju un politiķu attiecībās. Aidis Tomsons norāda uz uzticēšanās problemātiku un to, kā tiek veidotas atiecības starp medijiem un politiķiem, kā arī uz politiķu uzbrukumiem medijiem. Ir svarīgi noskaidrot, kāpēc sabiedrība netic mediju paustajam. Pandēmijas kontekstā problemātika ir konspirāciju teoriju piekritēju nepārstāvēšana sabiedriskajos medijos. Arvils Ašeradens uzsver pašregulējošo rīku nozīmi, kā arī norāda uz sabiedrības polarizāciju, kur piedalās arī politiķi. Svarīgas ir robežas, kurās atklājas, ko drīkst un ko nedrīkst paust. Pēc Olgas Dragiļevasdomām pandēmijas laikā ir saasinājušās visas problēmas, kas bija jau pirms tam – kampaņas, kas vērstas pret žurnālistiem, troļļošana, kā arī verbāli draudi un aizskaršana. Žurnālisti pēdējā gada laikā tiek nostādīti par vienu no konflkta pusēm. “Žurnālista darbs, izgaismojot realitāti, stāstot par faktiem Latvijā vēl nekad nav bijis tik kontroversāls” pauž Olga Dragiļeva. Savukārt Ritvars Jansons pārstāv uzskatu, ka mediju un politiķu attiecības Latvijā vēl ir labā līmenī, ja salīdzina ar citām valstīm. Tomēr politiķiem ir jāņem vērā, ka, izsakot medijos viedokli, viņi to izsaka kā politiķi, ne parasts iedzīvotāji, tādējādi atspoguļojot ne tikai savu, bet arī elektorāta viedokli, par ko var rasties kritika.

Vai ir nepieciešama institūcija, kas nosaka pieļaujamās normas robežas? Aidis Tomsons uzsver katra individualitāti un tādējādi arī uztveres atšķirības, līdz ar to katram ir sava izpratne par normām. Ja šo lomu grasās uzņemties politiķi, tas nav pieņemami, jo tas ir ārpus viņu kompetences – viņi nav tiesīgi piedraudēt ar amata atņemšanu vai algas samazināšanu. Olga Dragiļeva norāda uz redakcionālās brīvības sienu, bet ir jānošķir pamatota kritika un nepamatoti pārmatumi vai iejaukšanās redakciju darbībā. Olga Dragiļeva atbalsta objektīvu kritiku, kas nozīmē iesaistīto pušu sarunu. Tomēr līdz šim visvairāk pieredzēta tieši nepamatoti pārmetumi, atblastītāju kūdīšana pret žurnālistiem, kā arī iejaukšanās un spiediens uz redakcijām. Piemēram, Saeima lēma par to, ka Baltkrievijas situāciju neļaus atspoguļot Latvijas medijiem. Vai tā drīkst? Šādas pārraugošās institūcijas jau ir, un Saeimai tas nav jādara. Komentējot šo situāciju, Ritvars Jansons uzsverot, ka Saeima ir gan likumdevējs, gan pārraudzītājs. Viņaprāt, ja interesējas par viedokļu daudzveidību, tad tas ir pieņemami, taču ja Saeima nolemj, kas, ko jautā un kāpēc tā, tad šī smalkā robeža tiek pārkāpta. Saeima ir tā institūcija, kas var ietekmēt likumu, tāpēc arī drīkst lemt par šiem jautājumiem. Arvils Ašeradens piekrīt, ka politiķiem arī ir nepieciešama pašregulācija, ir jājūt robeža, un nav pieļaujams verbāli aizskart žurnālistus. Tomēr ko darīt, ja žurnālistus apdraud? Kā veicināt objektīvu kritiku? Olga Dragiļeva norāda uz politiskās partijas KPV LV jau no sākta gala īstenoto saziņas veidu ar žurnālistiem – verbālos uzbrukumus, kā arī piemin Kirhenšteinu un Iesalnieku no Nacionālās apvienības, kas ir arī Ritvara Jansona partijas biedri. “Ziniet, mums ir tāds teiciens: “Iesalnieks ir prognozējams,” komentē Ritvars Jansons. Atbildot Olga Dragiļeva pauž: “Ja viņš ir prognozējams, tad jūs varbūt varētu viņu kaut kā ierobežot.” Atsevišķu politiķu izteikumi un nespēja tos ierobežot no partijas puses liek domāt par to, ka šādi radikāli izteicieni partijai ir izdevīgi. Ritvars Jansons norāda, ka partija pret medijiem nekūda, un šī ir ļoti trausla robeža, kuru ir svarīgi nepārkāpt. Arvils Ašeradens norāda, ka Latvijā cilvēku nav pieņemts Latvijā diskriminēt pēc etniskās piederības, dzimuma, vecuma, jo tas ir demokrātijas pamatā. Piemēram, tāda veidi draudi, kādus saņēma žurnāliste Inga Sprinģe, nav pieļaujami. Viņa partijā “Vienotība” diskusija par pieņemamo robežu saziņā ar medijiem nav bijusi, un ir atšķirība, ko politiķis pauž ārpus partijas, savos privātajos medijos.

Atsaucoties uz Jāņa Buholca prezentāciju, diskusijas moderators Jānis Lielpēteris jautā, kā iegūt uzticību, ja latvieši ir skeptiski un mediji un politķi savstarpēji mazina viens otra ticamību? Aidis Tomsons norāda, ka tas nav tik vienkārši, jo sabiedrība mijiedarbojas, un pēdējā laikā ir bijuši daudzi sabiedrības polarizāciju veicinoši notikumi – migrantu krīze, viendzimuma attiecību jautājums, Covid-19. Katram ir izveidojies savs “burbulis”. Lielā mērā šo situāciju veicina politiķi, norāda Olga Dragiļeva, jo, līdzko runā par nepatīkamām tēmām, no politiskās elites nāk smaga kritika, un tā nonivelē žurnālistiku. Tas neveicina uzticību medijiem. Turklāt Latvijā ir liels daudzums pērkamu mediju, un to pamana vēlētāji, bet politiķi ir pieraduši, ka viņus slavina. Vai mediji krīzes situācijās ir pietiekami neatkarīgi un nepiespiesti spēj veikt savu darb? “Man ļoti pietrūkst diskusijas par to, kā mēs reaģējam uz pandēmijas izaicinājumiem. Kurus uzklausām un kurus ignorējam? Vai ignorance ir attaisnota un neizbēgama? Baidoties dot vārdu šarlatāniem, muļķībām, tas nav ļāvis mums izpeldēt tā, lai kādā auditorijas daļā paliktu uzticami. Man patiešām trūkst diskusijas profesionāļu vidū. Man liekas, ka mēs neesam kaut kur tikuši galā, bet es pats nevaru uz to atbildēt, man būtu nepieciešams apspriesties ar kolēģiem,” atbild Aidis Tomsons. Olga Dragiļeva norāda, ka pandēmijas kontekstā ir nepieciešama zinātniskās publicstikas attīstība, jo ar sazvērsetības teoriju piekritējiem jebkurš žurnālists nevar sarunāties un to atspēkot. Ritvars Jansons norāda, ka ir jāpārdomā, kā strādā sabiedriskie un komercmediji ārkārtas situācijā un kādi resursi tam tiek piešķirti, ņemot vērā arī situāciju Ukrainā. Arvils Ašeradens uzsver procesu, kā mediji izsver, kāds saturs kādā formātā veicina sabiedrības labumu, un SEPLP nozīmi tajā. Pareizais virziens ir tas, kas veicina sabiedrības labumu, bet Aidis Tomsons piebilst, ka visi mediji ir rīkojušies atbildīgi, bet par rezultātu vēl tomēr var diskutēt.

Kā runāt par zinātni, kas pati par sevi ir nestabila un mainīga? Olga Dragiļeva teic, ka medijiem nevar pārmest, jo tie atspoguļo tā laika secinājumus – zinātne ir process, un nav vienas patiesības. Par vakcīnām diskutē gadiem ilgi, komentē Arvils Ašeradens. Būs kāda robeža, kad visas darbības nevarēs atklāt, tas ir Valsts noslēpums. Noteiktas institūcijas strādās slēgti, kas radīs problēmas mediju atspoguļojumā. Saasinoties situācijām, kurās vairākas militāras vai drošības institūcijas rīkosies savstarpēji koordinēti, šie plāni nebūs pieejami medijiem, un ar to ir jārēķinās, jo tas ir valsts drošības interesēs. Aidis Tomsons šajā situācijā saskata pozitīvu sāncensību, kuram būs taisnība. Žurnālistu un politiķu viedokļi par to, kas ir noslēpums un kas nav, visticamāk atšķirsies. Olga Dragiļeva norādīja uz faktu, ka NATO stratēģiskās komunikacijas speciālists ir teicis, ka tā ir kļūda nelaist žurnālistus klāt Baltkrievijas robežai. Šis apdraudējums dzīvībai būtu tikai īslaicīgs, jo, kā komentē Aidis Tomsons, žurnālisti Polijā riskēja vēl vairāk, jo slēpās gan no savas valsts, gan kaimiņvalsts pārstāvjiem. Ritvars Jansons norāda, ka žurnālistiem ir nepieciešama aizsardzība, bet aktuāls ir jautājums, vai tam ir piešķirti resursi. Aidis Tomsons komentē, ka par par žurnālista dzīvību lemj redakcija un žurnālists pats, nevis Saeima. Šajā gadījumā ir ļoti akūts cilvēcīgais aspekts un bīstamība – neparedzamība. Par šo trūkst diskusijas starp medijiem un politiķiem. Olga Dragiļeva pauž, ka žurnālistiem demokrātiskā sabiedrībā ir tik pat liela loma kā mediķiem, tādēļ ir nepieciešams neliegt pieļuvi realitātei, jo Baltkrievijas mediji parāda pašu sliktāko, izraujot to no konteksta. Labāk, ka Latvijas mediji redzētu visu, un parādītu objektīvu situācijas izvērtējumu. Aidis Tomsons to skaidro kā politiķu un mediju savstarpējo neuzticību. Politiķi netic, ka žurnālists būs uzmanīgs, un domā, ka atspoguļos ne to. Tajā pašā laikā Baltkrievijā bija Rietumu mediji, kas notikumus filmēja un rādīja katru dienu.

Diskusijas izskaņā tās dalībnieki kopīgi secina, ka ir nepieciešama plašāka diskusija medijiem iekšēji pašiem par savu darbu, kas, iespējams, ļautu ieviest uzlabojumus to darbībā. Tāpat ir nepieciešama plašāka diskusija iekšēji arī politiskajās organizācijās gan par mediju ietekmi, gan pieļaujamo kritiku, gan rīcību krīzes situācijās. Ir jāmācās no kļudām, un komplicētu apstākļu trivializācija nav pieļaujama. Piekļuves liegšana neveicinās sabiedrības uzticību medijiem, un politika nedrīkst ierobežot žurnālistu darbu. Tāpat ir nepieciešams palielināt finansējumu medijiem, lai varētu veikt padziļinātus pētījumus. Jānis Lielpēteris noslēdz diskusiju, teikdams: “Mēģināsim iet dziļumā, bet nezaudēsim skatu arī virspusē.”

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.

Latvijas Mediju ētikas padome aicina medijus atbildīgi izvērtēt un nepieciešamības gadījumā atsaukt publicētās ziņas par personas nāvi

Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” izveidotās Ētikas padomes ikmēneša sēdē tika izvērtēta sūdzība saistībā ar no Covid-19 mirušā bijušā Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Arņa Cimdara nāves atspoguļojumu. Sūdzības iesniedzēja, kas ir mirušā dzīves biedre, mediju publikācijās saskatījusi maldinošas, godu un cieņu aizskarošas informācijas izpaušanu, tādējādi žurnālistiem pieļaujot mediju ētikas pārkāpumus.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka “All Media Latvia” (turpmāk – AML) raidījuma “TV3 Ziņas” sižetā un portāla skaties.lv, kas ir daļa no AML uzņēmumu grupas, rakstā nav notikusi faktu pārbaude un ir atspoguļota nepārbaudīta informācija, nepatiesi apgalvojot, ka Arnis Cimdars mediķiem varētu būt uzrādījis viltotu Covid-19 sertifikātu. Turklāt šajās publikācijās norādīts, ka viltotu sertifikātu šajā pašā medicīnas iestādē, iespējams, uzrādījis vēl kāds Cimdaram tuvs cilvēks, kurš slimnīcā reanimācijā cīnās par savu dzīvību. Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, publiskojot nepatiesu informāciju, ziņu sižeta un raksta veidotāji ir pārkāpuši žurnālistu ētikas principus.

Ētikas padomes pieprasītajā un AML sniegtajā skaidrojumā teikts, ka ziņu moderators, vēstījot sūdzībā norādītās ziņas, izmantoja atstāstījuma izteiksmi, tādā veidā faktiski atstāstot citas personas teikto bez pārliecības par teiktā patiesumu. Sižetā publicētā informācija esot bijusi neoficiāla, tikvien norādot uz šādu apstākļu iespējamību. Tā rezultātā AML uzskata, ka raidījumā faktiski tika atstāstīta informācijas pirmavota paustā informācija, auditorijai mērķtiecīgi neradot iespaidu, ka AML apsūdz Cimdaru krimināli sodāmā nodarījumā, turklāt šī neoficiālā informācija tika pasniegta iespējami saudzīgākā veidā, bez stingriem un viennozīmīgiem apgalvojumiem.  AML uzskata, ka nav pieļāvusi nepatiesas vai maldinošā formā pasniegtas informācijas publiskošanu un nav centusies tīši un aizklāti ietekmēt auditoriju. Vienlaikus medijs norāda, ka no Valsts policijas saņemot informāciju, ka apstiprinājumu nav guvusi sūdzībā norādītajos mediju materiālos izplatītā neoficiālā informācija par viltus sertifikātu, atvainojās Cimdara ģimenei. Ievērojot, ka AML publiski atvainojās šai ģimenei, negaidot un nesaņemot oficiālu pieprasījumu par atvainošanos, AML darbībā konstatējama godprātības principa ievērošana. Lai arī Ētikas kodekss paredz sniegt patiesu, pārbaudītu un kritiski izvērtētu informāciju, AML vērš uzmanību, ka medijam nav liegts publiskot informāciju no neoficiāliem informācijas avotiem, neatklājot to identitāti, ne arī pasniegt informāciju atstāstījuma un pieņēmuma formā. Pretējā gadījumā, ja katrā situācijā medijam būtu jāvēršas pie attiecīgās iestādes, lai saņemtu oficiālu lēmumu, kas apstiprina iegūto informāciju, tiktu nepamatoti ierobežota tāda mediju pamatvērtība kā sabiedrības piekļuve informācijai un informācijas un viedokļu daudzveidība.

Izvērtējot sūdzībā norādīto un iepazīstoties ar AML skaidrojumiem, Ētikas padome konstatējusi Biedrības Ētikas kodeksa 4.1. un 4.6. punktos nostiprināto godprātības un informācijas iegūšanas un izmantošanas principu pārkāpumus. Sākotnējā medija rīcība, izplatot ziņas par iespējami viltotu vakcinācijas sertifikātu, uzskatāma par pietiekami nepārbaudītu ziņu sensacionalizāciju un bijusi nepamatoti pārsteidzīga, ievērojot notikušā sensitīvo kontekstu. Gadījumos, kad aplūkojamais jautājums saistāms ar personas nāvi, medijam jāpaļaujas tikai uz pārbaudītiem faktiem, kā arī uz īpaši piesardzīgu un padziļinātu informācijas avotu izpēti. AML rīcība, raidījumā iekļaujot ziņas, ka “iepriekš paustā informācija nav guvusi apstiprinājumu”, tostarp atvainojoties Cimdara ģimenei, liecina par pievērsto uzmanību notikumu attīstībai, taču Ētikas padomes ieskatā šāda medija rīcība bijusi novēlota, jo gadījumā, kad tiek norādīts, ka mirusi persona iespējams izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, informācijas precizēšana pēc teju diviem mēnešiem neatsver mirušā piemiņai un Cimdara tuviniekiem nodarīto kaitējumu. Tik sensitīvā situācijā, kāda aplūkota šajā lietā, AML bija jāizmanto visi iespējamie līdzekļi, lai izvairītos no nepamatota mirušā un viņa tuvinieku aizskāruma.

Vienlaikus Ētikas padome konstatē, ka kļūdu labojums un atvainošanās nav izplatīta pēc iespējas savlaicīgi, ātri, atbilstoši un formā, kā tika izplatītas sākotnējās ziņas. Turklāt AML interneta vietnē joprojām ir pieejama informācija par izplatīto neoficiālo ziņu bez atsaukuma un atvainošanās, kas nebūtu pieļaujams augstāk minēto apstākļu dēļ. Ja situācijas fakti mainās, medijam jānodrošina, ka patiesībai neatbilstoša informācija tiek atsaukta, piemēram, papildinot rakstu vai sasaistot to ar jaunāku publikāciju, no kuras nepārprotami izriet, ka iepriekš izplatītā informācija izrādījās nepatiesa. Papildus jāņem vērā, ka AML ziņu radījumā izplatīto informāciju pārpublicējusi virkne citu mediju, kas Cimdara ģimenei varēja radīt papildu kaitējumu, tomēr ziņa par konkrētās informācijas neatbilstību patiesībai neiegūst tik plašu rezonansi, kā sākotnējā, uz nepatiesas informācijas balstītā ziņa. Tāpēc atbildīga rīcība no AML puses, lai mazinātu nodarīto kaitējumu, būtu pēc iespējas rūpēties, lai medijos, kuros ir pārpublicēta nepatiesā ziņa, pie tās tiktu publicēts atsaukums un atvainošanās. Vienlaikus Ētikas padome aicina medijus, kuri pārpublicēja raidījumā norādīto informāciju atsaukt to atbilstošā veidā, kā arī publiski atvainoties bojā gājušā tuviniekiem.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.

Latvijas Mediju ētikas padome janvārī izvērtējusi sūdzības par maldinošas un aizskarošas informācijas publicēšanu, godprātības un daudzveidības trūkumu, kā arī faktu un viedokļu nenošķiršanu žurnālistu darbā

Janvārī norisinājās Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” izveidotās Ētikas padomes ikmēneša sēde, kas, ņemot vērā epidemioloģisko situāciju valstī, vēl aizvien turpina notikt attālināti. Ētikas padome saņēmusi un izvērtējusi sūdzības par tādiem iespējamiem mediju ētikas pārkāpumiem kā maldinošas, godu un cieņu aizskarošas informācijas izpaušanu, godprātības un daudzveidības trūkumu, diskriminācijas un naida kurināšanas, kā arī faktu nenošķiršanas no žurnālistu viedokļiem.

Sūdzībā par ziņu portāla TVNET rīcību saistībā ar S. Veinbergas rakstu: “Par slepkavības mēģinājumu Tukumā atbildība jāuzņemas Latvijas politiķiem un baznīcai” tās iesniedzējs norādījis, ka rakstā pārkāpti Biedrības Ētikas kodeksa 4.1., 4.2., 4.3. un 4.4. punktos nostiprinātie mediju ētikas principi, kas paredz, ka žurnālisti ievēro godprātību, daudzveidību un nepieļauj diskrimināciju un naida kurināšanu, kā arī faktu un viedokļu nenošķiršanu. Vienlaikus iesniedzējs lūdzis vērtēt TVNET rīcību, sistemātiski neizskatot iesniedzēja lūgumus izvērtēt sūdzības par iepriekšminēto rakstu. Lai izvērtētu radušos situāciju, Ētikas padome lūgusi TVNET sniegt skaidrojumu, kurā medijs norāda, ka konkrētais raksts ir uzskatāms par viedokli, tamdēļ tas nav pakļaujams patiesības pārbaudei, un šādiem rakstiem nav prasības būt objektīviem, jo tas ir subjektīvu uzskatu žanrs, kam ir noteikti sociāli vai politiski uzdevumi. Tāpat TVNET skaidro, ka iesniedzējs savu sūdzību adresējis vairākām personām, katrai no tām lūdzot vērtēt naida runas un reliģiskās diskriminācijas pazīmes publikācijā vai medija darbībā savas kompetences un tiesiskās piekritības robežās, tādējādi iesniedzējs ir vērsis TVNET galvenā redaktora uzmanību rakstā paustajam, taču nelūdza sniegt atbildi. TVNET vērš uzmanību, ka Iesniedzējam ir jāievēro normatīvajos aktos noteikto kārtību lūgumu izteikšanai, kas aplūkotajā situācijā TVNET ieskatā nav darīts.

Izvērtējot situāciju un iepazīstoties ar iesniedzēja iesūtītajiem materiāliem un TVNET skaidrojumu, tika konstatēts Biedrības Ētikas kodeksa 4.7. punktā nostiprinātā cieņas principa pārkāpuma pazīmes. Ētikas padome visupirms vērš uzmanību, ka jautājumu par traģisko notikumu atspoguļojumu Tukumā medijos kopumā vērtējusi pagājušā gada maija un jūlija sēdēs, secinājumus par kopējo notikumu atspoguļojumu iekļaujot Ētikas padomes 2021. gada 27. maija atzinuma Nr. 9/2021 8. punktā, kā arī preses paziņojumā pēc 2021. gada jūlija sēdes. Ētikas padomes ieskatā TVNET, vairākkārtēji neatbildot sūdzības iesniedzējam, rīkojās pretēji Biedrības Ētikas kodeksā nostiprinātajam cieņas principam, kas paredz, ka medijam, saņemot šādu lūgumu, savstarpējā saskarsmē pēc iespējas jāapliecina cieņa, kas aplūkotajā situācijā nozīmētu sniegt atbildi uz iesniedzēja iesniegumu. Pat tad, ja TVNET aplūkotajā gadījumā nesaskata iesniedzēja iesniegumā norādītos ētikas vai normatīvo aktu pārkāpumus, šādas medija pozīcijas paziņošanu auditorijai pieprasa mediju ētikas principi. Protams, virknē gadījumu atbildēt uz visiem medijā saņemtajiem auditorijas iesniegumiem nav iespējams, taču īpaša vērība jāpievērš tiem gadījumiem, kad medija auditorija atkārtoti lūdz sniegt vērtējumu par kāda konkrēta medija materiāla atbilstību normatīvo aktu vai ētikas normu prasībām. Lūgumu izteikšanas formai nevajadzētu būt par formālu kritēriju, lai sniegtu atbildi uz tādiem iesniegumiem, kuros var skaidri identificēt iesniedzēju un tie nav anonīmi. Ētikas padome aicina TVNET sazināties ar sūdzības iesniedzēju, sniedzot atbildi uz iesniegumā norādīto, kā arī turpmāk saskarsmē ar auditoriju ievērot savstarpējās cieņu.

Savukārt otrā izskatītajā sūdzībā tās iesniedzēja “All Media Latvia” (turpmāk AML) raidījuma “TV3 Ziņas” sižetā saskatīja nepārbaudītas, nepatiesas, godu un cieņu aizkarošas informācijas izplatīšanu saistībā ar viņas ģimenes locekļa nāves apstākļu atspoguļojumu. Sūdzības iesniedzēja norāda, ka nav notikusi faktu pārbaude un sižetā ir atspoguļota nepārbaudīta informācija, nepatiesi apgalvojot, ka ģimenes loceklis mediķiem varētu būt uzrādījis viltotu Covid-19 sertifikātu, tādā veidā raidījuma veidotājiem pārkāpjot žurnālistu ētikas principus. Ētikas padomes pieprasītajā un AML sniegtajā skaidrojumā teikts, ka ziņu moderators, vēstījot sūdzībā norādītās ziņas, izmantoja atstāstījuma izteiksmi, tādā veidā faktiski atstāstot citas personas teikto bez pārliecības par teiktā patiesumu. Sižetā publicētā informācija esot bijusi neoficiāla, tikvien norādot uz šādu apstākļu iespējamību. Tā rezultātā AML uzskata, ka raidījumā faktiski tika atstāstīta informācijas pirmavota paustā informācija, auditorijai mērķtiecīgi neradot iespaidu, ka AML apsūdz sūdzības iesniedzējas ģimenes locekli krimināli sodāmā nodarījumā, turklāt šī neoficiālā informācija tika pasniegta iespējami saudzīgākā veidā, bez stingriem un viennozīmīgiem apgalvojumiem.  AML uzskata, ka nav pieļāvusi nepatiesas vai maldinošā formā pasniegtas informācijas publiskošanu un nav centusies tīši un aizklāti ietekmēt auditoriju. Vienlaikus medijs norāda, ka no Valsts policijas saņemot informāciju, ka apstiprinājumu nav guvusi sūdzībā norādītajos mediju materiālos izplatītā neoficiālā informācija par viltus sertifikātu, atvainojās ģimenei. Ievērojot, ka AML publiski atvainojās šai ģimenei, negaidot un nesaņemot oficiālu pieprasījumu par atvainošanos, AML darbībā konstatējama godprātības principa ievērošana.

Izvērtējot sūdzībā norādīto un iepazīstoties ar AML skaidrojumiem, Ētikas padome konstatējusi Biedrības Ētikas kodeksa 4.1. un 4.6. punktos nostiprināto godprātības un informācijas iegūšanas un izmantošanas principu pārkāpumus. Sākotnējā medija rīcība, izplatot ziņas par iespējami viltotu vakcinācijas sertifikātu, uzskatāma par pietiekami nepārbaudītu ziņu sensacionalizāciju un bijusi nepamatoti pārsteidzīga, ievērojot notikušā sensitīvo kontekstu. Gadījumos, kad aplūkojamais jautājums netieši saistāms ar personas nāvi, medijam jāpaļaujas tikai uz pārbaudītiem faktiem un īpaši piesardzīgu un padziļinātu informācijas avotu izpēti. AML rīcība, ziņu raidījumā iekļaujot ziņas, ka “iepriekš paustā informācija nav guvusi apstiprinājumu”, tostarp atvainojoties šai ģimenei, liecina par pievērsto uzmanību notikumu attīstībai, taču Ētikas padomes ieskatā šāda medija rīcība bijusi novēlota, jo gadījumā, kad tiek norādīts, ka mirusi persona iespējams izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, informācijas precizēšana pēc teju diviem mēnešiem neatsver mirušā piemiņai un cietušā tuviniekiem nodarīto kaitējumu. Tik sensitīvā situācijā, kāda aplūkota šajā lietā, AML bija jāizmanto visi iespējamie līdzekļi, lai izvairītos no nepamatota mirušā un viņa tuvinieku aizskāruma.

Vienlaikus Ētikas padome konstatē, ka kļūdu labojums un atvainošanās nav izplatīta tai pašā laikā un formā, kā tika izplatītas sākotnējās ziņas, turklāt Ētikas padome secināja, ka AML izplatītais paziņojums, ka “iepriekš paustā informācija nav guvusi apstiprinājumu” nav uzskatāma par ziņu atsaukumu Biedrības Ētikas kodeksa izpratnē. Vienlaikus AML interneta vietnē joprojām ir pieejama informācija par izplatīto neoficiālo ziņu bez atsaukuma un atvainošanās, kas nebūtu pieļaujams augstāk minēto apstākļu dēļ. Ja situācijas fakti mainās, medijam jānodrošina, ka patiesībai neatbilstoša informācija tiek atsaukta, piemēram, papildinot rakstu vai sasaistot to ar jaunāku publikāciju, no kuras nepārptotami izriet, ka iepriekš izplatītā informācija izrādījās nepatiesa. Papildus jāņem vērā, ka AML ziņu radījumā izplatīto informāciju pārpublicējusi virkne citu mediju, kas šai ģimenei varēja radīt papildu kaitējumu, tomēr ziņa par konkrētās informācijas neatbilstību patiesībai neiegūst tik plašu rezonansi, kā sākotnējā, uz nepatiesas informācijas balstītā ziņa. Tāpēc atbildīga rīcība no AML puses, lai mazinātu nodarīto kaitējumu, būtu pēc iespējas rūpēties, lai medijos, kuros ir pārpublicēta nepatiesā ziņa, pie tās tiktu publicēts atsaukums un atvainošanās. Vienlaikus Ētikas padome aicina medijus, kuri pārpublicēja raidījumā norādīto informāciju atsaukt to atbilstošā veidā, kā arī publiski atvainoties aizgājēja tuviniekiem.

Papildus divām izvērtētajām sūdzībām un Ētikas padomes sniegtajiem atzinumiem jāpiemin, ka Ētikas padomes priekššēdētājs Andris Ķēniņš informēja Ētikas padomes locekļus, ka saistībā ar jauniem profesionāliem izaicinājumiem nekandidēs darbam nākamajā Ētikas padomes sasaukumā, kas, paredzams, darbu uzsāks šī gada maijā.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.

Cieņpilna attieksme, konstruktīva kritika un veselīga tās pieņemšana – pamats kvalitatīvas un neatkarīgas mediju vides nodrošināšanai

Pēdējās nedēļās sabiedrības redzeslokā nonākuši nopietni jautājumi par sabiedrisko mediju situācijas atspoguļojumu uz Polijas-Baltkrievijas robežas – ne tikai izvērsta virkne publisku diskusiju par atspoguļojuma ētiskumu un korektumu, bet arī saņemti vairāki politiķu pārmetumi par žurnālistu darbu, un pamanāma politisko spēku iesaiste sabiedrisko mediju redakcionālās politikas ietekmēšanā. Tā ir ļoti nopietna problēma, kuru nepieciešams risināt. Tādēļ, iestājoties par demokrātiskas valsts vērtībām, tostarp vārda brīvību un mediju redakcionālo neatkarību, Latvijas Mediju ētikas padome ir sagatavojusi vēstuli, piedāvājot savu viedokli un redzējumu par esošo situāciju.

Jebkuras spēcīgas demokrātiskas valsts pamatā ir neatkarīgi mediji. Diemžēl Latvijā joprojām varam vērot situāciju, kurā politiskie spēki cenšas ietekmēt to, kādu saturu medijiem vajadzētu pārraidīt. Ne reizi vien dzirdēti pārmetumi, piemēram, par to, ka nav izmantoti “pareizie” informācijas avoti, intervēti neatbilstoši cilvēki vai žurnālists nav ievērojis objektivitāti. Dzirdamas pat tik kliedzošas frāzes, ka mediji, īpaši sabiedriskie, darbojas pretēji sabiedrības un valsts interesēm. Tas veicina ne tikai naidīgo mediju efektu un mediju apdraudējumu, bet šajos pārmetumos ir vērojama arī sabiedrisko mediju instrumentalizācijas tendence ar mērķi mazināt redakcionālo neatkarību. Mediju redakcionālajai neatkarībai ir ārkārtīgi būtiska loma – ikvienam redaktoram ir jābūt brīvībai neatkarīgi pieņemt lēmumus, jo tikai tā iespējams atklāt vai vismaz tuvoties patiesības atklāšanai. Tikpat būtiska ir arī žurnālistu autonomija – veidojot reportāžas no notikuma vietas, žurnālistam ir jābūt tiesībām pieņemt daudzus lēmumus acumirklī, izvērtējot, ko intervēt, ko atspoguļot vairāk vai mazāk. Nav šaubu, ka politiķiem, tāpat kā ikvienam demokrātiskas valsts iedzīvotājam, ir tiesības uz vārda brīvību, un konstruktīvai žurnālistu kritikai ir jābūt. Taču, ja politiķu tiesības brīvi izteikties tiek izmantotas, lai ietekmētu medijus un veicinātu to pašcenzūru, tas nav pieņemami.

Atspoguļojot situāciju uz Polijas-Baltkrievijas robežas, žurnālistiem nākas saskarties ar dažādiem apgrūtinājumiem – piemēram, piekļūšana robežai ir gana ierobežota, kas nereti liek žurnālistiem vadīties no sekundāriem avotiem. Žurnālistiem ir jāspēj strādāt arī šādos, proti, krīzes apstākļos, un, vērtējot sabiedrisko mediju, īpaši Latvijas Televīzijas (LTV), par ko izskanējusi virkne pārmetumu, veikumu, Latvijas Mediju ētikas padome uzskata, ka kopumā tiek veidoti daudzpusīgi un visaptveroši sižeti. Situācija uz Polijas-Baltkrievijas robežas tiek atspoguļota no daudzām šķautnēm, ietverot viedokļus un redzējumu gan no Polijas, Eiropas Savienības un NATO, gan no Baltkrievijas un Krievijas puses. Tāpat visaptveroši tiek stāstīts arī par uz robežas “iestrēgušajiem” bēgļiem, kas burtiski tiek izmantoti kā ieroči šajā krīzē. Ja raugāmies uz atsevišķiem LTV sižetiem, dažkārt patiesi varam novērot kļūmes vai subjektīvu lēmumu pieņemšanu, kas citiem var šķist kā neprofesionāla rīcība. Taču nav nekāda pamata domāt, ka LTV sižetos ir redzamas profesionālās ētikas kļūdas un medijs nav darbojies sabiedrības un valsts interesēs. Latvijas Mediju ētikas padomes viedoklis un situācijas izvērtējums ir balstīts žurnālistu profesionālās ētikas un mediju ētikas pamatos, un, pat ja sabiedrisko mediju “dārzā ir vērojami daži akmeņi”, tas nedod tiesības politiķiem izdarīt spiedienu un iejaukties mediju, it īpaši sabiedrisko, redakcionālajā darbībā un neatkarībā.

Atgriežoties pie iepriekš pieminētās kritikas, ir skaidrs, ka konstruktīva un pamatota kritika ir vēlama un vajadzīga – kā politiķu, tā arī žurnālistu darbā. Ikvienam ir tiesības paust savu viedokli, ievērojot vispārpieņemtās komunikācijas un ētikas normas. Taču publiskajā telpā izskanējušie viedokļi bieži vien tiek pārprasti, pārspīlēti vai interpretēti konkrētā veidā. Tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ ir vērojami gadījumi, kad žurnālisti politiķu izteikumus ir uzvēruši pārāk saasināti, viennozīmīgi saredzot tos kā politisko spiedienu un draudus demokrātijai. Ne vienmēr žurnālistu darbam veltītā kritika tiek uztverta veselīgi, un tas iet roku rokā arī ar mediju kritikas žanru, kas Latvijā ir būtiski jāattīsta. Konstruktīva mediju kritika ir ārkārtīgi nepieciešama, un tas ir nozīmīgs aspekts mediju politikas pamatnostādņu un mediju politikas attīstības kontekstā. Lai nebūtu politiskā spiediena, ir jābūt profesionālajam, kas nozīmē, ka mediju darbā ir jāsaglabā veselīga attieksme pret kritiku un vienmērīgi augsta kvalitātes latiņa jebkuros apstākļos.

Tikpat būtisks apsvērums kā konstruktīva un pamatota kritika, ir savstarpējā cieņa, kuras trūkumu varam novērot publiskajās diskusijās kā medijos, tā arī sociālajos tīklos. Ikviens no mums ir pelnījis cieņpilnu attieksmi, tādēļ Latvijas Mediju ētikas padome aicina politiķus, žurnālistus un sabiedrību kopumā izturēties ar savstarpēju cieņu arī tad, ja viedokļi konkrētos jautājumos nesakrīt. Saprotošas, cieņpilnas un uz demokrātijas vērtībām balstītas sabiedrības veidošana ir mūsu visu atbildība. Tikai darbojoties kopā, varēsim sasniegt vēlamo, vienlaikus mazinot saspīlējumu arī mediju un politiķu attiecībās.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.

Latvijas Mediju ētikas padome augustā izvērtējusi divas sūdzības un sagatavojusi ziņojumu par žurnālistu tiesību aizsardzību un nepamatotu aizskārumu novēršanu

Augusta izskaņā norisinājās Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” izveidotās Ētikas padomes ikmēneša sēde. Šoreiz Ētikas padomes sēde norisinājās hibrīdformātā - gan klātienē, gan attālināti, un tajā tika izvērtētas sūdzības par nepatiesu informācijas publicēšanu un daudzveidības trūkumu, publikācijā neiekļaujot otras puses viedokli. Tāpat Ētikas padome sagatavojusi vēstījumu par žurnālistu tiesību aizsardzību un nepamatotu aizskārumu novēršanu.

Ikmēneša sēdē Ētikas padome izvērtēja sūdzību par interneta vietnēs rebaltica.lv un tvnet.lv publicēto rakstu, kurā vēstīts par sūdzības iesniedzēja viedokļa par preču nepieejamību lielveikalos arī citur Eiropas Savienībā nepatiesumu. Sūdzības iesniedzējs norādījis, ka publikācijās izplatīta nepatiesa informācija - viņaprāt, tajās ietverta vērtējoša attieksme un iesniedzējs tiek burtiski saukts par meli. Izvērtējot sūdzību, sūdzībā minēto publikāciju saturu un Re:Baltica sniegto skaidrojumu, Ētikas padome nesaskata Biedrības Ētikas kodeksa pārkāpumus. Raksta mērķis bija vērtēt apgalvojumu par tā dēvēto aizliegto preču sarakstu ieviešanu Covid-19 pandēmijas seku pārvaldībai citviet Eiropas Savienībā, un rakstā sniegts korekts vērtējums par aplūkojamo jautājumu, turklāt to apliecina rakstā ievietotās atsauces uz ārvalstu informācijas resursiem. Vienlaikus Ētikas padome vērš uzmanību, ka vēstījumu nepārprotamībai būtu lietderīgi precīzi iezīmēt pētāmo jautājumu tvērumu, kā arī jautājuma vērtējumam nozīmīgas nianses, lai izvairītos no auditorijas saasinātas reakcijas par medija materiālā izdarītajiem secinājumiem. Ētikas padomes ieskatā, neiepazīstoties ar papildus informāciju, no raksta varētu kļūdaini secināt, ka Latvijā nepastāvēja konkrētu higiēnas preču tirdzniecības aizliegums. Tomēr minētās preču grupas tirdzniecības regulējuma nianses kopumā nemaina sūdzībā aplūkotajā rakstā iekļauto secinājumu pamatotību.  

Ētikas padome izvērtējusi sūdzību arī par interneta vietnē irliepaja.lv publicēto rakstu, kurā, sūdzības iesniedzējas prāt, nav ņemts vērā un izskatīts viņas viedoklis. Proti, rakstā ietverta vienpusējs viena mājas iedzīvotāja, kā arī apsaimniekotāja un kaimiņu viedoklis, tomēr rakstā tapšanas procesā irliepaja.lv nav sazinājusies ar sūdzības iesniedzēju, par kuras rīcībām viņai piederošos īpašumos veidots konkrētais raksts. Tāpat iesniedzēja vērš uzmanību, ka irliepaja.lv publicētajā rakstā izplatīti vairāki nepatiesi apgalvojumi. Savukārt irliepaja.lv sniegtajā skaidrojumā norādīts, ka raksta autore nav uzskatījusi par nepieciešamu sazināties ar iesniedzēju, jo iesniedzēja ir norādīta tikai kā mājas kontaktpersona, tādēļ žurnāliste vērsās pie SIA “Liepājas namu apsaimniekotājs”, lai saņemtu nepieciešamās atbildes. Izvērtējot sūdzībā norādītos apsvērumus, raksta saturu un irliepaja.lv skaidrojumu, Ētikas padome konstatē Biedrības Ētikas kodeksa 4.2. (daudzveidība) un 4.6. (informācijas iegūšana un izmantošana) punktu pārkāpumus, jo rakstā iztrūkst otras puses - sūdzības iesniedzējas - viedoklis. Ētikas padome secina, ka starp rakstā aplūkotajām pusēm izveidojies sadzīvisks un civiltiesisks strīds. Lai arī irliepaja.lv skaidrojumā norādīts, ka iesniedzēja pati nav vērsusies pie irliepaja.lv, lai izklāstītu savu viedokli, profesionālā žurnālistikas prakse un Biedrības Ētikas kodeksa 4.2. un 4.6. punkti paredz medija pienākumu veidot pēc iespējas objektīvu medija materiālu, uzklausot aplūkojamajā jautājumā iesaistīto personu viedokli pat gadījumā, ja šāds viedoklis šķiet personiski nepieņemams. Ētikas padomes ieskatā konkrētajā publikācijā secinājumi par sūdzības iesniedzēju izdarīti, ņemot vērā tikai citu personu viedokli, ne uzklausot pašu iesniedzēju. Medija uzdevums ir sniegt auditorijai pēc iespējas vispusīgu apstākļu novērtējumu, tādā veidā nodrošinot objektivitāti. Pat gadījumā, ja visi aplūktoajā situācijā iesaistīto pušu apsvērumi nav pilnā apmērā atspoguļojami sagatavojamajā medija materiālā, iesaistes pušu proaktīvai uzklausīšanai ir būtiska loma ētiskā mediju praksē. Vienlaikus Ētikas padome vērš irliepaja.lv uzmanību, ka ētiskas mediju prakses attīstīšanai būtu lietderīga raksta precizēšana, iekļaujot tajā arī otras puses viedokli, sekojot Biedrības Ētikas kodeksa 6.2. punktā paredzētajam rīcības scenārijam. Tas nozīmē, ka medijam ir jāatzīst sava kļūda un pēc iespējas ātrāk jāpublicē kļūdas labojums, bet vairāku kļūdu gadījumā – atsaukums, un, vajadzības gadījumā, arī atvainošanās.

Augusta sēdē Latvijas Mediju ētikas padome ne tikai izvērtēja iepriekš minētās sūdzības, bet arī sagatavoja vēstījumu par žurnālistu tiesību aizsardzību un nepamatotu aizskārumu novēršanu. Diemžēl Ētikas padome ar bažām ir secinājusi, ka Latvijā ir atsākušies aktīvi un personīgi uzbrukumi žurnālistiem. Ja sabiedrība nevērsīsies pret šādiem politiķu paziņojumiem, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, politiķu vēlme diskreditēt, iebiedēt un apdraudēt žurnālistu spēju veikt darba pienākumus tikai pieaugs, apdraudot demokrātiskas sabiedrības pamatus. Tāpēc padome aicina sabiedrību aktīvi aizstāvēt likumā garantētās žurnālistu tiesības brīvi vākt un publicēt informāciju, atrasties sabiedriski nozīmīgu notikumu vietās, kā arī neatbalstīt mēģinājumus šīs tiesības diskreditēt vai ierobežot. Sabiedrības atbalsts mediju darbam ir tikpat nepieciešams kā mediju darbs demokrātijai, tāpēc ikvienam būtu jāaizstāv žurnālisti - tieši katra personīgā uzvedība gan sociālajos tīklos, gan publiskos pasākumos pret žurnālistu rīcību ir mēraukla pilsoniskas un demokrātiskas sabiedrības ilgtspējīgai pastāvēšanai un attīstībai. Ētikas padome aicina nepakļauties un kritiski izvērtēt politiķu retoriku, kura priekšvēlēšanu laikā mēdz pārkāpt vispārpieņemtās ētikas normas - nesekot tai, nedalīties un neatbalstīt to. Vienlaikus ikviens aicināts publisku pasākumu laikā aktīvi aizstāvēt žurnālistus pret apmeklētāju vai rīkotāju vēlmi ierobežot mediju pārstāvju viņu darbu un tiesības vēstīt par notiekošo no sava skatupunkta. Tad mediju telpa spēs arī turpmāk nodrošināt viedokļu daudzveidību, demokrātisku diskusiju un pilnvērtīgu informāciju par sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Tieši brīvi un neatkarīgi mediji ļauj vēlētājiem kritiski izvērtēt politiķu solījumus priekšvēlēšanu laikā un sekot to izpildei pēc vēlēšanām. Neviena politiķa sociālo tīklu konts to nekad nespēs nodrošināt un aizstāt.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros. 

Latvijas Mediju ētikas padome jūlijā izvērtējusi virkni sūdzību un uz sēdi aicinājusi Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas komisijas pārstāvi

Jūlija nogalē norisinājās Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” izveidotās Ētikas padomes ikmēneša sēde. Ētikas padomes dienaskārtībā bija vairāku sūdzību izvērtēšana par iespējamiem mediju ētikas pārkāpumiem žurnālistu darbā, proti, nepatiesas, maldinošas, vienpusīgas un cieņu aizskarošas informācijas publicēšanu, godprātības un daudzveidības trūkumu, interešu konfilta un kritikas neievērošanu pret informācijas avotu, kā arī viedokļu un faktu nenošķiršanu publikāciju veidošanā.

Ikmēneša sēdē Ētikas padome izvērtēja biedrības “Zemnieku Saeima” sūdzību par Latvijas Radio raidījumu “Pēcpusdiena”, kurā tika komentēts raidījuma “Zemes stāsti” režisora un autora Armanda Tripāna viedokļa raksts portālā la.lv. Sūdzības iesniedzējs norādījis, ka raidījumā tika sniegta vienpusēja un maldinoša informācija par lauksaimniecības procesiem, tādējādi pārkāpjot Biedrības Ētikas kodeksā nostiprinātos godprātības, daudzveidības, faktu un viedokļu nošķīruma principus.  Ētikas padome pievienojas Latvijas Radio sniegtajam skaidrojumam un sūdzībā nesaskata ētikas pārkāpumus, jo raidījumā izteikts eksperta viedoklis, nav iespējams secināt, ka tas ir pasniegts kā fakts, un to nevar pakļaut patiesības pārbaudei. Tieši tā veidojas viedokļu plurālisms, un to precīzi ilustrē sūdzībā aplūkotais gadījums, kurā tiek pausts atšķirīgs viedoklis par kāda cita medija materiālā izteiktu citas personas viedokli. Ētikas padome vērš uzmanību, ka apstāklis, ka kādas personas paustais viedoklis nesaskan ar citas personas viedokli vai raisa tai nepatiku, nevar būt par pietiekamu pamatu, lai medija rīcību uzskatītu par neētisku atbilstoši Biedrības Ētikas kodeksam. Pat tāda viedokļa, kas kādai sabiedrības daļai šķiet nepieņemams, paušanas pieļaušana ir nozīmīga tiesību uz vārda brīvību nodrošināšanai un viedokļu plurālisma veidošanai.

Mūzikas grupas “Singapūras Satīns” saņemtajā sūdzībā tās dalībnieki norādījuši, ka Latvijas Radio ar savu paziņojumu tiešsaistes vietnē Twitter un grupas mūzikas atskaņošanas pārtraukšanu Latvijas Radio 5 - Pieci.lv (turpmāk - Radio Pieci) ēterā saistībā ar grupas dalībnieka personīgu ģimenes konfliktu rīkojies pretēji mediju ētikas principiem. Sūdzības iesniedzēji Latvijas Radio un Radio Pieci rīcībā ir saskatījuši mediju brīvības un plurālisma, kā arī godprātības, daudzveidības, faktu pārbaudes, kritiskas attieksmes pret avotu, interešu konflikta atklāšanas un cieņas principu pārkāpumu. Ētikas padome norāda, ka izšķiroša nozīme ir sūdzībā aplūkoto notikumu attīstības secībai - iepazīstoties ar abu pušu redzējumu par situāciju, kā arī tīmekļa vietnē Twitter veiktajiem ierakstiem, Ētikas padome secina, ka Radio Pieci rīkojies atbilstoši Biedrības Ētikas kodeksā nostiprinātajiem principiem un vērtībām. Izšķirošs apstāklis situācijas vērtējumā ir tieši sūdzības iesniedzēju kā kopuma proaktīvai iesaistei divu privātpersonu konfliktā. Gadījumā, ja iesniedzēji kā kopums nebūtu ar savu publisku vērtējumu iesaistījušies konkrētā konflikta iztirzāšanā, kolektīvi paužot konflikta apstākļus vērtējošus apgalvojumus vietnē Twitter, Radio Pieci redakcionālā lēmuma vērtējums no ētikas viedokļa varētu būt atšķirīgs. Tomēr šajā situācijā Radio Pieci reaģēja uz iesniedzēju kā mūzikas grupas publisku iesaisti divu privātpersonu konfliktā, pieņemot redakcionālu lēmumu par īslaicīgu grupas mūzikas atskaņošanas pārtraukšanu vienā Latvijas Radio programmā, ievērojot Radio Pieci redakcionālās darbības kontekstā nozīmīgo pievērošanos emocionālās un fiziskās vardarbības problemātikas izpētei nesenajā labdarības maratonā “Dod Pieci”, kā arī ārpus tā. Nav šaubu, ka Latvijas Radio kā sabiedriskajam medijam ir ētisks pienākums turpināt labdarības maratonā “Dod Pieci” aizsāktās tematikas tālāku izpēti un turpmāku aktualizēšanu arī ikdienā. Tādā veidā Latvijas Radio ne tikai demonstrē vēlmi rosināt sarunu par sociāli nozīmīgiem jautājumiem, bet arī spēju redakcionālās politikas ietvaros aktīvi rīkoties tajos gadījumos, kad šāda tematika skārtu arī Latvijas Radio darba ikdienu un organizēšanu. Ētikas padomes ieskatā šāda rīcība apliecina Radio Pieci godprātīgumu un cieņu pret medija auditoriju, kad tā medija redakcionālās politikas kontekstā sagaida vai varētu sagaidīt proaktīvu medija rīcību. Vienlaikus ir būtiski, ka grupas mūzikas atskaņošanas pārtraukums bijis neilgs, citiem vārdiem - tas vērtējams kā samērīgs, ņemot vērā apstākļus un situācijas kontekstu, turklāt Radio Pieci pārstāvji ir publiski skaidrojuši sava lēmuma motivāciju.

Ētikas padome ir saņēmusi un izvērtējusi sūdzību arī par interneta vietnēs tvnet.lv, irliepaja.lv un skaties.lv publicētajiem rakstiem, kuros vēstīts par kriminālprocesu, kurā apsūdzēts sūdzības iesniedzējs. Sūdzībā norādīts, ka papildus publiskai informācijai, kas ir pieejama vietnē tiesas.lv par apsūdzībā minētajiem krimināllikuma pantiem, nākamās tiesas sēdes norises datumu un laiku, rakstos ir publicēta arī informācija par celtās apsūdzības būtību. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka publicētā informācija ir vienpusēja, balstīta uz žurnālistu un mediju apgalvojumiem un nepierādītiem faktiem (turklāt tie ir minēti apgalvojuma formā bez viedokļiem vai komentāriem),  klaji tendencioza un nomelnojoša, neuzklausot un neatspoguļojot iesniedzēja viedokli, kas šobrīd esot radījis maldīgu priekšstatu par iesniedzēju un viņa personību. Ētikas padome šajā situācijā nekonstatē mediju ētikas pārkāpumus un vērš uzmanību, ka aplūkotajā gadījumā Ētikas padomes rīcībā nav, kā arī tai nav iespējas iegūt pietiekamu informāciju, lai vērtētu pirmstiesas izmeklēšanas gaitā iegūtos pierādījumus un rakstā iekļautajā apsūdzības atreferējumā norādīto ziņu atbilstību patiesībai. Ētikas padome uzsver, ka raksts, kurš apraksta tiesvedības procesu, neapšaubāmi un nepārprotami norāda, ka lietā pastāv strīds par iesniedzēja vainu tam inkriminētajā apsūdzībā. Tādējādi nav konstatējams, ka rakstā būtu pārkāpti godprātības, daudzveidības un kritiskas attieksmes pret avotu principi. Turklāt Ētikas padomes kompetencē nav juridisku strīdu izvērtēšana pēc būtības - ja tiktu lūgts sniegt faktisko apstākļu atbilstību tiesību normām, lai gūtu pārliecību par nepatiesu ziņu izplatīšanu no medija puses, Ētikas padome faktiski rīkotos tiesas vietā, spriežot par aplūkotā jautājuma juridiskajiem apstākļiem. Ievērojot visu iepriekš minēto, Ētikas padome vērš uzmanību, ka tās kompetences ietvaros nevar saskatīt ar profesionālo mediju ētiku saistītu problemātiku, kas būtu par pamatu Biedrības Ētikas kodeksa pārkāpuma vai pārkāpuma pazīmju konstatēšanai.

Savukārt Aminatas Savadogo iesniegtajā sūdzībā norādīts, ka interneta vietņu tvnet.lv un apollo.lv publicētajos rakstos, kā arī tvnet.lv publicētajā S. Veinbergas rakstā “Kā daļa popmūziķu izplata konspirācijas teorijas” ir izplatīta nepatiesa informācija par mūziķes koncertu atcelšanu. Proti, viņa norāda, ka tvnet.lv un apollo.lv publicētajos rakstos ietverta vērtējoša attieksme par mūziķes pausto, ka koncerti netiks rīkoti epidemioloģiskās situācijas un valstī noteikto ierobežojumu dēļ, nevis iesniedzējas neapmierinātības ar noteiktajiem ierobežojumiem dēļ. Tāpat Aminata vērš uzmanību, ka tvnet.lv publicētajā S. Veinbergas rakstā “Kā daļa popmūziķu izplata konspirācijas teorijas” izplatīti vairāki nepatiesi apgalvojumi. Nav pamatots rakstā norādītais, ka iesniedzēja nostājusies “pret” kādiem ierobežojumiem epidemioloģiskās situācijas dēļ, kā arī par iesniedzējas rīcību paustais vērtējums “Tātad - rīkojas kā Aminata”, salīdzinot Iesniedzējas rīcību ar mūziķi Ian Brown, kurš, atbilstoši rakstā norādītajam, skaļi protestē, ka visi pandēmijas ierobežojumi, ieskaitot maskas un vakcīnas, esot nevajadzīgas lietas, kā arī salīdzina vakcinācijas sertifikātu ar nacisma instrumentu un ir atteicies piedalīties koncertā, kurā tiek ielaisti tikai klausītāji ar vakcinācijas sertifikātiem. Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka minētajās publikācijās ir saskatāma virkne mediju ētikas pārkāpumu, tomēr, izvērtējot sūdzībā norādīto, tvnet.lv sniegto skaidrojumu un konkrētās publikācijas, Ētikas padome nekonstatē Biedrības Ētikas kodeksa pārkāpumus mediju rīcībā un pievienojas tvnet.lv skaidrojumā norādītajiem apsvērumiem par viedokļa paušanas pieļaujamību arī tajos gadījumos, kad viedoklis varētu būt kādai pusei netīkams. Vienlaikus Ētikas padome secina, ka viedokļa rakstā “Kā daļa popmūziķu izplata konspirācijas teorijas” autores paustais salīdzinājums, kuru, kā skaidrojumā norādījis tvnet.lv, portāls ir dzēsis no raksta, var būt iesniedzējas cieņu un godu nepamatoti aizskarošs, jo iesniedzējas viedoklis faktiski tiek pielīdzināts citas personas viedoklim par vakcinācijas sertifikātu kā nacisma instrumentu. Kaut gan viedoklis netiek pakļauts patiesības pārbaudei, tas ir jābalsta patiesos faktos, ja viedokļa paušanas brīdī tos ir iespējams konstatēt. Ievērojot, kā tvnet.lv rīkojies, labojot rakstu, Ētikas padomes ieskatā medijs ir rīkojies atbilstoši Biedrības Ētikas kodeksā nostiprinātajām vērtībām un principiem. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka ētiskas mediju prakses attīstīšanai lietderīga būtu atvainošanās rakstā aizskartajai personai, kā arī precizējuma sevišķa izcelšana tādā veidā, lai raksta precizējumu medija auditorija varētu uztvert vismaz tādā pašā veidā, kā sākotnējo ziņu.

Ievērojot, ka biedrībā saņemtas vairākas sūdzības un viedokļi par S. Veinbergas veidotajiem rakstiem, jūlija sēdei pievienojās arī Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijas pārstāvis, lai diskutētu par iespējamiem risinājumiem šajā un līdzīgās situācijās. Iesniegumos pārsvarā tiek norādīts uz neprecīzas un nepārbaudītas informācijas iekļaušanu, kas noformulēta kā autora viedoklis. Ētikas padome vērš uzmanību, ka gan viedokļa rakstos, gan jebkura cita formāta mediju materiālos ir jāiekļauj tikai pārbaudīti un patiesi fakti, un, ja pēc materiāla tapšanas ir pieejama plašāka  un precīzāka informācija, ikvienam medijam ir jālabo kļūdas un materiālos jāveic korekcijas. Lai arī viedoklis nav pakļauts patiesības pārbaudei, tas neatspēko viedoklī izmantoto faktu nepatiesumu vai neprecizitāti, it sevišķi, ja uz tā tiek balstīts viedoklis. Gan Ētikas padome, gan Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijas pārstāvis bija vienisprātis, ka šāda prakse ir vērojama ne tikai konkrētās publikācijās, Latvijas mediju vidē kopumā - tā ir tendence, kas apdraud kopējo mediju kvalitāti un mazina sabiedrības uzticēšanos medijiem. Tamdēļ ikvienam medijam ir jāņem vērā mediju ētikas principi un jāīsteno godprātīga un profesionāla rīcība publikāciju veidošanā, lai nepārbaudītu faktu un neprecīzas informācijas publicēšana nekļūtu par konsekventu praksi Latvija mediju vidē.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros. 

Noslēdzies otrais mediju ētikas mēnesis un Latvijas Mediju ētikas padomes pasākums “Infodēmijas izaicinājumi. Kā un vai pret to cīnīties?”

23. jūlijā norisinājās biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” organizētā mediju ētikas mēneša noslēguma pasākums “Infodēmijas izaicinājumi. Kā un vai pret to cīnīties?”, kas veltīts mediju darba izaicinājumiem pandēmijas laikā, sasaistot starptautisko pieredzi ar notikumiem Latvijā. Otrā mediju ētikas mēneša noslēguma pasākumu vēroja ap 900 unikālo skatītāju, un šogad pirmo reizi tas piesaistīja mediju ētikas un Latvijas mediju vides interesentu uzmanību arī starptautiskajā vidē, tādēļ tika nodrošināts pasākuma tiešraides sinhronais tulkojums angļu valodā. Tiešraides pasākumu bija iespējams vērot ne tikai “Latvijas Mediju ētikas padomes” “Facebook” kontā pasākuma sadaļā, bet arī Latvijas lielākajos ziņu portālos.

Pēc Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita un Kultūras ministra Naura Puntuļa video uzrunām, kā arī “Latvijas Mediju ētikas padomes” valdes priekšsēdētāja Jāņa Lielpētera ievadvārdiem tika uzsākta pasākuma saturiskā sadaļa, ko ievadīja Andas Rožukalnes, Rīgas Stradiņa universitātes asociētās profesores, Komunikācijas fakultātes dekānes, Komunikācijas studiju katedras vadītājas, bakalaura studiju programmas "Žurnālistika" vadītājas un mediju pētnieces, veiktās izpētes “Mediju darba izaicinājumi un risinājumi pandēmijas laikā” prezentācija. Pandēmijas sākumā mediju vide piedzīvoja lielu šoku - mediji cīnījās ar resursu kritumu, ienākumu samazinājumu un informācijas sarežģītību. Mediji šajā laikā turpināja izmantot jau esošās satura veidošanas pieejas, publikācijās atsaucoties uz oficiāliem avotiem un iekļaujot politisko dienaskārtību. Ja pandēmijas sākumā mediji ieņēma valdības sabiedrotā un atbalstītāja lomu, tad vēlāk mediji kļuva kritiskāki, kā to redzējām LTV1 raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” un citos gadījumos, un sāka veidot arī savas oriģinālās dienas kārtības. Atsevišķos gadījumos mediji publicēja dezinformāciju - galvenokārt tāpēc, ka tā atbilda tā mediju redakcionālajām vērtībām (politiskā ideoloģija, pozīcija, politiskās atbalstīšanas vai neatbalstīšanas prakse). Tomēr labā ziņa ir tā, ka pieauga kvalitatīvu faktu pārbaudes materiālu un dezinformācijai veltīta satura skaits un apjoms, ko īstenoja tādi mediji kā “ReBaltica” un “Delfi”. Pievēršoties sabiedrības nostājai, Anda Rožukalne ir novērojusi, ka liela daļa sabiedrības locekļu nogura no plaši pieejamā un lielā informācijas apjoma. Tas ir viens no Latvijas mediju izaicinājumiem - rēķināties ar šo noguruma faktoru un aptvert, kā to iespējams mazināt. Nogurums rada izvairīšanos, un Valsts pētījumu programmas “Dzīve ar COVID-19” pētījuma dati liecina, ka šobrīd jau trešdaļa Latvijas iedzīvotāju izvairās no ziņām par Covid-19, kas ir kritisks rādītājs, salīdzinot ar tādām valstīm kā ASV un Lielbritāniju, kur šie rādītāji nepārsniedz 20% slieksni. Latvijas iedzīvotāji ir arī ne pārāk aktīvi, lai norādītu uz kļūdām, izglītotu līdzcilvēkus un diezgan pasīvi izturas pret esošo informācijas telpu un iesaistīšanos diskusijās. Kopumā ziņas par pandēmiju sabiedrību atstāj vienaldzīgu vai tieši pretēji - rada satraukuma un bezpalīdzības stāvokli, turklāt Valsts Kancelejas un SKDS pētījuma dati rāda, ka no šā gada janvāra līdz martam par 16% ir pieaudzis cilvēku nogurums saistībā ar ziņām par Covid-19. Tieši tādēļ mediju uzdevums ir ņemt vērā šos dažādos cilvēku emocionālos stāvokļus un strādāt pie tā, lai mazinātu noguruma, satraukuma un bezpalīdzības stāvokli.

Nav šaubu, ka viltus ziņas ir nopietna problēma, kas vēl vairāk saasinājusies pandēmijas laikā. Aptuveni sestā daļa sabiedrības ir atvērta un var noticēt dezinformācijai, un, atsaucoties uz Rīgas Stradiņa universitātes studentes Santas Mežzīles maģistra darba rezultātiem, Anda Rožukalne norāda, ka ticība dezinformācijas vēstījumiem samazina slimības draudu uztveri un ietekmē uzskatus par slimības nopietnību un iespēju inficēties. Līdz ar to zemā slimības draudu uztvere veicina negatīvu attieksmi pret slimības apkarošanas ierobežojumiem. Interesanti ir tas, ka tie, kas izplata viltus ziņas, paši ir dezinformācijas upuri - viņi tic dezinformācijai, piedalās tās izplatīšanā un kultivēšanā, kā arī redz sevi kā daļu no cīņas, lai viņiem būtu tiesības izplatīt dezinformāciju, un uzskata, ka tā sniedz ieguldījumu sabiedrībai. Šo pārliecību stiprina negatīva attieksme pret valdību un profesionālajiem medijiem. Savukārt, atcaucoties uz Rīgas Stradiņa universitātes studentes Rēzijas Raugas maģistra darbu par dezinformāciju komentāros, vērojams, ka pandēmijas laikā sabiedrības agresivitāte komentāros kopumā nepieauga, toties komentāru saturā dominēja vīrusa noliegšana, līdzcilvēku kritizēšana, negatīva attieksme pret medijiem un valdību. Atbildot uz jautājumu, kāpēc tas tā notiek un kāpēc tik daudz cilvēki ir pakļauti dezinformācijai, Anda Rožukalne uzskata, ka veselības jautājumos dezinformācijai ir lielākas iespējas izplatīties, jo medicīnas problēmas prasa padziļinātas zināšanas un to uztvere ir saistīta ar augstāku nedrošības pakāpi. Tāpat veidojas lielāka plaisa starp to, ko mediji uzskata, ka tie dod sabiedrībai, un to, ko sabiedrība sagaida no medijiem. Reizēm sabiedrībā ir pamanāms arī “noturīgās pārliecības” jēdziens, kad cilvēki nemaina savus uzskatus pat pēc iepazīšanās ar kļūdu labojumu vai maldīgu uzskatu atspēkojumu, tomēr daudz izplatītāks ir “iluzorās patiesības” efekts, kas pastiprina blēņu atkārtošanas vieglumu. Latvijas sabiedrībā izplatīta arī “maldīgā vieglprātība”, kas nozīmē, ka mazākuma uzskatu pārstāvji, ieraugot līdzīgi domājošos, ātri secina, ka pārstāv vairākumu un dominējošos uzskatus. Prezentācijas noslēgumā Anda Rožukalne uzsver, cik nozīmīga ir uzticēšanās, jo tā caurvij visus sociālās dzīves aspektus un palīdz samazināt nedrošību par nākotni. Tas rada lielu atbildību medijiem, jo tieši mediji ir tie, kas šo uzticēšanās vidi palīdz radīt un veicināt, kā arī parāda, kam var un kam nevar uzticēties.

Pasākuma turpinājumā sekoja Kārļa Dagiļa, Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenā redaktora, žurnālista, mediju pasniedzēja un pētnieka, veiktās izpētes “Mediju darbs infodēmijas laikā: starptautiskā pieredze Latvijas kontekstā” prezentācija. Sniedzot ieskatu ārējos izaicinājumos, ar kuriem mediji ir saskārušies, Dagilis iepazīstina ar Starptautiskā žurnālistu centra veikto pētījumu, aptaujājot 1406 žurnālistus no 125 valstīm. Viens no galvenajiem žurnālistu uzdevumiem un arī izaicinājumiem ir - kā uzzināt patiesību? Problēma šajā gadījumā rodas tajā, ka pandēmija ir sākusies Ķīnā, bet mēs zinām, ka Ķīnā ir ļoti izplatīta cenzūra un informācijai piekļūt ir grūti, tādēļ arī ir radušās dažādas spekulācijas un katra versija par notikušo ir jāpārbauda. Pievēršoties dezinformācijai kā otram izaicinājumam, pētījuma dati rāda, ka vairāk nekā 75% aptaujāto žurnālistu ir saskārušies ar dezinformāciju vismaz reizi nedēļā, savukārt cits starptautisks pētījums liecina, ka 12 galvenie dezinformācijas izplatītāji pasaulē ir atbildīgi par aptuveni 60% no visa dezinformācijas apjoma. Lai gan to īsteno šaurs cilvēku loks, ietekme ir milzīga, un ar to nākas cīnīties arī žurnālistiem. Tā vietā, lai veidotu, piemēram, cilvēkstāstus, žurnālistiem ir jānodarbojas ar dezinformācijas atspēkošanu. Turklāt šajā infodēmijas laikmetā ir novērojams tas, ka dezinformāciju lielākoties izplata “parastie” iedzīvotāji (49% gadījumos) un amatpersonas (46%), un dezinformācijas izplatīšanā notiek atgriešanās pie tradicionālajām platformām - avīzēm, pasta skrejlapām u.tml. Apskatot trešo izaicinājumu jeb valdības lēmumus, sniegto informāciju un tās ietekmi uz medijiem, varam novērot vairākas galējības. Piemēram, Ungārijā ir pieņemts likums, kas aizliedz publicēt viltus ziņas. Ideja šķietami ir apsveicama, bet daudzi eksperti to vērtē kā pastiprinātu preses kontroli un vēršanos pret pretējiem viedokļiem. Otra galējība ir vērojama Brazīlijā, kur valsts prezidents ir aktīvs Covid-19 noliedzējs un kur vērojama vēršanās pret medijiem. Pirmajos piecos pandēmijas mēnešos Brazīlijā notikuši 82 uzbrukumi žurnālistiem un medijiem, kas atspoguļojuši pandēmiju, un 72% gadījumu uzbrucēji bijuši valdības, prezidenta vai viņa sabiedrotie. Tas parāda, ka valdības ietekme uz informācijas lauku ir jāvērtē kritiski no abām pusēm, un žurnālistu apsiešana, kas ir parādījusies kā jauna tendence, būtiski ietekmē mediju darbu. Kā beidzamais no ārējiem izaicinājumiem ir ņirgāšanās un draudi, kas vērsti žurnālistu virzienā. Starptautiskajā pētījumā 20% žurnālistu atzina, ka pandēmijas laikā ar ņirgāšanos un draudiem tie saskārušies daudz biežāk. Kārlis Dagilis norāda, ka pārsvarā tas nāk no sabiedrības puses. Cilvēki savas emocijas vēlas kaut kur “novadīt” un meklēt vainīgos, visbiežāk par grēkāžiem padarot valdību un mediju darbiniekus.

Tāpat ir virkne iekšējo izaicinājumu, ar ko mediji ir saskārušies pandēmijas laikā. Pirmkārt, tas ir ekonomiskais trieciens, kas izpaudās kā reklāmas ieņēmumu, algu samazinājums, štata vietu samazināšana u.tml. Skaudrāk tas izpaudās pandēmijas sākumā, jo liela daļa mediju, it īpaši komercmediju, ienākumu nāk no reklāmas un mārketinga kampaņām, kas pandēmijas sākumā tika samazinātas. Tomēr tam talkā nāca dažādas valsts atbalsta programmas, kas tika īstenotas arī Latvijā. Otrkārt, tā ir žurnālistu drošība. 30% aptaujāto žurnālistu ir norādījuši, ka viņiem netika nodrošināts drošības ekipējums, dodoties veikt intervijas ārpuses redakcijas. Protams, tas nav vienīgais faktors, kas ietekmējis žurnālistu drošību - arī žurnālistiem, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, var būt bažas par inficēšanos un slimības izplatības pieaugumu. Treškārt, tā ir ietekme uz garīgo veselību. Pētījumā aptaujātie žurnālisti norādījuši, ka visbiežāk ir saskārušies ar tādām problēmām kā pastiprinātu spriedzi, stresu, nogurumu, izdegšanu, grūtībām aizmigt, tumšām un negatīvām domām, bezspēcības sajūtu. Protams, tas viss ietekmē žurnālistu darbu un tā kvalitāti, tādēļ redakciju un mediju vadītājiem ir jāveicina empātija un sapratne un jāparūpējas par dažādiem darbiniekiem pieejamiem palīdzības elementiem. Ceturtkārt, tas ir attālinātais darbs un tā kvalitāte. Strādājot no mājām, ir daudz lietu, kas var traucēt pilnvērtīgi pildīt darba pienākumus, tomēr ir būtiski arī attālinātā darba režīmā saglabāt kvalitātes latiņu. Piektkārt, tā ir piekļuve informācijai attālinātā režīmā. Ir skaidrs, ka pandēmijas ietekmē mainījusies darba organizēšana, piemēram, intervijas tiek īstenotas tiešsaistē, pa e-pastu vai telefonu, izpēte tiek veikta lielākoties ar interneta starpniecību. Tāpat ir pieaugusi tendence paļauties uz officiāliem informācijas avotiem, piemēram, valdību. Sestais un viens no būtiskākajiem iekšējiem izaicinājumiem ir viedokļu balanss un dažādība. Kā atspoguļot pretējo puses viedokli un kā izveidot balansu? Cik daudz runāsim par protestiem, cik lielas iespējas izteikties dodam pretiniekiem, vai uz tiem skatāmies kā uz dezinformācijas izplatītājiem un vai mēs būsim līdzatbildīgi, ja atspoguļojam pretējāspuses sniegto informāciju? Šie ir jautājumi, kas ir ļoti svarīgi un kas medijus un žurnālistus pandēmijas laikā nodarbina aizvien biežāk. Galvenais ir saglabāt balansu starp kritiskumu un atbildīgumu žurnālistikā. Pie mediju iekšējiem izaicinājumiem jāpiemin arī žurnālistu nostāja pret vakcinēšanos, kā arī pieļauto kļūdu cena un pašcenzūra materiālu veidošanā. Par spīti izaicinājumiem Kārlis Dagilis norāda, ka visas krīzes var būt arī labvēlīgs laiks pārmaiņām un iespējām. Pandēmijas laiks ir radījis iespējas uzlabot produktivitāti un samazināt izmaksas, īstenot digitālo transformāciju un strukturālas pārmaiņas medijos, kā arī tuvoties auditorijai un sabiedrībai, tādējādi vairojot uzticēšanos.

Mediju ētikas mēneša noslēguma pasākuma otrajā daļā norisinājās paneļdiskusija “Vai pastāv vakcīna pret infodēmiju un vai tā ir nozīmīga mediju un auditorijas veselībai?”. Tajā piedalījās žurnāla “Klubs” galvenais redaktors Aivars Pastalnieks, Solvita Denisa-Liepniece, Vidzemes Augstskolas docente un Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta HESPI pētniece, mediju eksperte Gunta Līdaka un Juris Mendziņš, ziņu aģentūras LETA vadītājs. Diskusijas moderators Mārtiņš Daugulis to atklāja ar jautājumu - ko mediji var darīt Covid-19 krīzē? Ja medijiem ir jāsāk ar sevi, ko tie varētu darīt labāk vai citādāk? Solvita Denisa-Liepniece pauž, ka ne mēs paši, ne mediji nevaram vainot cilvēkus par nekritisku domāšanu un to, ka viņi izvēlas “nepareizus” vai neuzticamus informācijas avotus. Iespējams, ka šie šķietami nekritiskie cilvēki ir savas jomas profesionāļi citās nozarēs, piemēram, zobārstniecībā, galdniecībā, sportā u.tml. Pandēmija un infodēmija ir jauna un vēl nebijusi problēma, un katram ir savas stiprās puses, tādēļ ne visi var kritiski izvērtēt informāciju. Juris Mendžiņš infodēmiju salīdzina ar atkarībām - tās veidojas tad, ja cilvēkiem kaut kas pietrūkst. Vajadzība pēc alternatīviem satura avotiem un informācijas, iespējams, rodas tādēļ, ka konvenciālā vai regulārā mediju dienaskārtība nepasaka visu. Viņaprāt, infodēmijas risinājums ir godīga, atklāta un līdz kaulam patiesa komunikācija. Ja uzticami avoti ir snieguši informāciju, tad mediju uzdevums ir to novest līdz gala patērētājam. Ja patērētājs šajā ceļā iegūs visu, kas viņu interesē, tad infodēmijai un dezinformācijai nebūs vietas - vismaz tik lielā mērā, kā tas notiek šobrīd. Pievēršoties vakcinācijas tēmai, Aivars Pastalnieks norāda, ka cilvēkus, kas nav vakcinējušies, nav jānosoda un jāapsmej, viņi ir jāsaprot. Latvijā gatavību vakcinēties izrāda aptuveni 50-60%, bet vēl aizvien ir 40%, kas to nedara. Vai tas tiešām nozīmē, ka Latvijas sabiedrība ir starp bezatbildības līderiem pasaulē? Pastalnieks norāda, ka šajos 40% ietilpst savas imunitātes fani, ticīgie, kas nereti izjūt Krievijas ietekmi, sazvērestības teoriju piekritēji un tie cilvēki, kas vēl nogaida un šaubās. Tieši šī pēdējā grupa, viņaprāt, ir nenovērtētākā, tā ir nepilnīgi uzrunāta un var radīt risku sabiedrības veselībai arī turpmāk. Guntas Līdakas ieskatā svarīgākais vēl aizvien ir uzticība - sabiedrības uzticēšanās medijiem un mediju uzticēšanos viedokļu veidotājiem. Viņa norāda, ka pirmajā Covid-19 vilnī mediji ļoti akli uzticējās varai, tomēr ne vienmēr valdības vēstījumi bija līdz galam patiesi un saprotami, tādēļ sabiedrība sāka šaubīties un aizvien mazāk medijiem uzticēties. Sabiedrība šajā laikā par vislielākajiem dezinformatoriem uzskatīja tieši žurnālistus, tāpēc mums ir nepieciešams saprast, kādēļ tas notiek un kādēļ sabiedrība medijiem neuzticas. Viens no iemesliem ir mediju sadarbība ar politiku. Politiķu bezatbildīgie vēstījumi, kurus tālāk atstaroja žurnālisti, veicināja neuzticību nevis viedokļu nesējiem, bet to izplatītājiem jeb medijiem. Šobrīd medijiem un žurnālistiem ir svarīgi domāt, cik kritiski tie ir pret politiku, kā politika ietekmē sabiedrības uzticēšanos un kā uzticību medijiem atgriezt. Juris Mendziņš norāda, ka no tā izriet būtisks jautājums - kāpēc mēs neuzticamies varai? Kāpēc mums šķiet, ka varas pārstāvju kā informācijas avotu uzticamība ir zema? Kas ir tie iemesli, kāpēc šķiet, ka vara kaut ko nepasaka līdz galam? Viņš skaidro, ka, ja kaut kas netiek pateikts līdz galam, rodas informācijas caurumi, un tie tiek aizpildīti ar dažādiem alternatīviem avotiem un potenciāli - arī dezinformāciju.

Ja valdībai ne visai veiksmīgi izdodas nokomunicēt dažādas sarežģītas, bet ārkārtīgi svarīgas tēmas, piemēram, vakcinācijas drošumu, ko mediji var darīt citādāk, kā to iespējams koriģēt un vai tas vispār ir labojams? Gunta Līdaka uzskata, ka tam ir vajadzīgi vairāki priekšnoteikumi: “Redakcionālā neatkarība, spēja pašiem kritiski pieņemt lēmumus, veidot stiprus dienestus ar pētniecisko žurnālistiku, kura jebkuru vēstījumu, kas parādās sabiedrībā, ļoti atbildīgi izanalizē. Bieži vien žurnālisti neizvērtē pie varas esošo vēstnieku vai sabiedrisko attiecību speciālistu vēstījumu faktu patiesumu. Tā ir lielākā problēma, un tas notiek tādēļ, ka Latvijā šobrīd ir ļoti vāja pētnieciskā, analītiskā žurnālistika. Ja sākumā mediji publicēja visu, ko valdība sniedza, tad vēlāk jau sāka kritiskāk izvērtēt šos vēstījumus. Kad iepriekšējo Veselības ministri Ilzi Viņķeli atstādināja, mediji sāka saprast, ka tomēr nevaram pilnībā uzticēties valdības vēstījumiem, tur kaut kas nav kārtībā. Tajā brīdī sabiedrība samulsa, un arī mediji sāka pārstrukturēties un kritiskāk izturēties pret valdības vēstījumiem. Tomēr, manuprāt, tas vēl aizvien netiek darīts pietiekami tādēļ, ka pētnieciskā žurnālistika ir ļoti vāja. Vēl viena problēma ir tā, ka mediji bieži vien domā, ka viņi zina labāk, ko sabiedrība no medijiem sagaida, bet vienlaikus mediji neiedziļinās sabiedrības gaidās. Ko medijiem vajadzētu vēstīt, ko sabiedrība no viņiem sagaida? Uz šiem jautājumiem mēs nevaram atbildēt.” Aivars Pastalnieks piekrīt, norādot, ka pētnieciskā žurnālistika Latvijā patiesi ir ļoti vāja, bet tas jau ir 30 gadu sens jautājums. Viņaprāt, tas, par ko mēs vēl nerunājam, ir žurnālistikas pārcelšanās digitālajā telpā. Galvenās diskusijas šobrīd noris “Facebook”, un dati rāda, ka anti-vakcinācijaskustībai šajā platformā seko 31 miljons cilvēku. Pastalnieks uzskata, ka “Facebook” šobrīd ir lielākais drauds. Atbildot uz Aivara Pastalnieka bažām, Gunta Līdaka stāsta, ka tas nav jautājums par konvencionālajiem vai sociālajiem medijiem, bet par uzticamiem informācijas avotiem, respektīvi, kā jebkurā platformā veidot mazas saliņas, kur ir uzticama informācija. Sabiedrība ir ļoti daudzšķautņaina, tādēļ jautājums ir - vai šajā saliņās būs uzticamie informācijas avoti un vai tie izrādīs empātiju pret sabiedrību? Lai nepazaudētu uzticēšanos, ir jāizrāda empātija, tādēļ mediji ir milzīga izaicinājuma priekšā - vairs nekad nebūs viens ideālais medijs un paraugs, būs daudz dažādas saliņas, kurās cilvēki dzīvos un kurās tie uzticēsies informācijai. Mums ir jādomā, kā ar sabiedrību sarunāties. Tas kļūst daudz grūtāk, tādēļ Gunta Līdaka vēlreiz uzsver vajadzību veidot sabiedrības gaidu un vēlmju pētījumus. Viņasprāt, tā ir mūsu mediju augstprātīga, domājot, ka viņi zina, kas sabiedrībai ir vajadzīgs. Savukārt Juris Mendziņš piedāvā paraudzīties uz šiem jautājumiem no biznesa viedokļa. “Kādu dekādi vai vairāk esam dzīvojuši mediju vidē, kur klikšķis uzvar. Tas rada arī nepieciešamību mediju un redakciju darbu īstenot tā, lai sasniegtu konkrēto auditorijas apjomu, no kā izriet līdzekļu iegūšana mediju darbībai. Ja paskatāmies 15 gadus atpakaļ uz laikrakstu “Diena” - tas nepārdeva klikšķus, tas pārdeva reputāciju. Ja Tu abonē kādu izdevumu, Tu sagaidi, ka arī pusgadu vēlāk saturs būs kvalitatīvs, jo tam ir noteikta reputācija. Ja vainojam “Facebook” pie dezinformācijas izplatīšanas, tad es varu teikt, ka lielais trijnieks (“Google”, “Facebook” un “YouTube”) ir izdarījuši arī labu lietu - viņi kanibalizēja reklāmas tirgu un milzīgas summas aizplūda uz šīm lielajām platformām. Bija jādomā, ko darīt lietas labā, un atbilde tika atrasta paywall jeb maksas satura risinājumā. Ja Tu gribi lasīt kvalitatīvu saturu, tad tas ir jāabonē. Piemēram, “Delfi” gadījumā ir sadaļas “Delfi+”, “Delfi Bizness”, “MVP” u.c., un, lai šo saturu tālāk pārdotu, viņiem vairs nav jāstrādā pie klikšķu, bet gan reputācijas pārdošanas. Viņi to arī dara, piesaistot ekspertus un pārvācoties no klikšķu uz reputācijas teritoriju. Bet tur ir citi noteikumi - Tu nevari strādāt ar clickbite tipa virsrakstiem, ja piekrāpsi auditoriju, tā vairs neatgriezīsies u.tml. Līdz ar to negribētos domāt, ka viss ir tik slikti. Klikšķu bizness principā iet mazumā, un tas nozīmē, ka medijiem būs jārūpējas par saturu un tā patiesumu daudz augstākā līmenī.”

Mārtiņam Daugulim vaicājot par ekspertu gaidām Latvijas mediju vidē nākotnē, Aivars Pastalnieks pauž, ka ir arī turpmāk ir ļoti kritiski jāizvērtē raksti pirms to publicēšanas, kā arī medijiem ir jātur savs iekšējais kvalitātes standarts. Gunta Līdaka norāda, ka nākotne, protams, ir sociālajos tīklos, jaunajās platformās un tehnoloģiju piedāvātos risinājumos, bet žurnālistika un viedokļu līderi nepazūdīs. Veidosies jaunas komunikācijas formas, bet kvalitatīva žurnālistika neizzudīs, tādēļ ir jāturpina rūpēties par uzticamiem informācijas avotiem un to, kā veidot komunikāciju ar sabiedrību. Juris Mendziņš uzskata, ka maksas platformas un saturs ies vairumā. Tā ir nākotne, uz kuru ejam, kvalitatīvs saturs būs, bet par maksu. Viņaprāt, tad arī mēs redzēsim mediju noslāņošanos un “stadiona efektu” - lielās zvaigznes spēlēs stadionos, bet mazie par brīvu uzstāsies garāžās. Savukārt Solvita Denisa-Liepniece atsaucas uz Kanādas pētnieku, kurš teicis, ka mēs jau esam nonākuši pēcžurnālistikas ērā un mums ir vērts pārskatīt medijus. Ja paskatāmies, kam ir iespējas ietekmēt cilvēku prātus, viens no ietekmes aģentiem noteikti ir mediji. Viņasprāt, pandēmija varētu būs katalizators, kas liks pārskatīt mediju biznesa modeļus un to darbības principus. Diskusiju Mārtiņš Daugulis noslēdz ar jautājumu - kāLatvijas mediji savā starpā varētu vairāk sadarboties, lai nedominētu tas, ko ir teicis Valsts prezidents - lai nebūtu viensētnieka domāšana? Guntai Līdakai ir prieks, ka beidzot tiek runāts par Latvijas mediju vidi kopumā. Tas vieš cerību, ka Latvijas mediju organizācijas var sadarboties un īstenot kopīgus mērķus, jo Latvija ir maza valsts un ar mazu tirgu. Viņasprāt, medijiem ir jāmācās sadarboties un ir jābūt vienotībai kontekstā ar lielajiem globālajiem izaicinājumiem, jo tas palīdzētu stiprinātu Latvijas valsti, demokrātiju un sabiedrības vienotību. Juris Mendžiņš neuzskata, ka mediji ne par ko nevar vienoties. “Es varu teikt, ka “Latvijas Mediju ētikas padome” ir pierādījums, ka mediji var vienoties un ka šī organizācija ir nepieciešama. Manuprāt, medijiem vajadzētu vienoties, par ko runājam un par ko ne, vienoties par standartiem un tos ieviest. Es nedomāju, ka tā ir nesasniedzamā misija, jau šobrīd visi dara savu darbu un veic to pietiekami labi.” Solvita Denisa-Liepniece stāsta, ka, runājot par mediju vides noturības jēdzienu, mēs runājam arī par savām vājībām un ievainojamību, un tas arī iet roku rokā ar mūsu spēku. Denisa-Liepniece atgādina par tradēģiju Zolitudē, kur mediji kopīgi strādāja, dalījās ar informāciju, intervijām, deva viens otram akumulatorus, vadus utt. “Mūsu viensētas domāšana, kas tiek pieminēta kā vājība, ir arī mūsu spēks - piemēram, lai iegūtu informāciju, pietiek tikai ar vienu zvanu. Mums ir jākoncentrējas uz mūsu stiprajām pusēm un jādomā, kā tās varam attīstīt vēl vairāk.” Noslēgumā Aivars Pastalnieks norāda, ka Latvijas žurnālistikā ir vairāki grupējumi , kas radušies politisku un citu iemeslu dēļ, bet tai pat laikā ir liela daļa žurnālistu, tostarp arī krievvalodīgo, kas nepieder ne pie vienas organizācijas. Mums nav vienots žurnālistikas spēks - tas ir galvenais mīnuss, par ko būtu jādomā. Ja būtu viena vienota un spēcīga organizācija,žurnālisti kopīgiem spēkiem daudz labāk darbotos, aizstāvētu savas intereses, labāk apzinātu riskus un izaicinājumus. Tāpat, viņaprāt, Latvijā pietrūkst zinātniskās žurnālistikas. Mūsu sabiedrībā augstā vērtē ir ezotērika, un, iespējams, tieši zinātniskā žurnālistika spētu palīdzēt pārliecināt tos 40% iedzīvotāju, kas vēl nevakcinējas.

Mediju ētikas mēneša noslēguma pasākuma “Infodēmijas izaicinājumi. Kā un vai pret to cīnīties?” ierakstu ir iespējams noskatīties “Latvijas Mediju ētikas padomes” Facebook kontā. Aicinām sekot līdzi aktuālajai informācijai un sociālo tīklu aktivitātēm, lai uzzinātu vairāk par biedrības plānotajiem pasākumiem arī turpmāk.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.

Latvijas Mediju ētikas padome aicina uz mediju ētikas mēneša noslēguma pasākumu “Infodēmijas izaicinājumi. Kā un vai pret to cīnīties?”

Noslēdzot mediju ētikas mēnesi, kas veltīts mediju veselības tēmai infodēmijas laikā, 23. jūlijā no plkst. 10.00 līdz 13.00 notiks biedrības "Latvijas Mediju ētikas padome" tiešsaistes pasākums “Infodēmijas izaicinājumi. Kā un vai pret to cīnīties?”. Pasākums, kurā piedalīsies dažādi zinoši nozares eksperti, noslēgs mediju ētikas mēnesi, turpinot pētīt it īpaši šī mēneša ietvaros aktuālos jautājumus par mediju darba problemātiku pandēmijas laikā. Dalība pasākumā ir bez maksas, un to būs iespējams vērot tiešraidē “Latvijas Mediju ētikas padomes” Facebook kontā pasākumu sadaļā, kā arī Latvijas lielākajos medijos.

“Mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākumā iepazināmies ar infodēmijas problemātiku, aplūkojot gan mediju, gan auditorijas atbildību, savukārt noslēguma pasākumā, turpinot mediju darba izaicinājumu aplūkošanu, ieskatīsimies arī starptautiskajā pieredzē kontekstā ar notikumiem Latvijā. Tiešsaistes pasākums būs īpaši aktuāls mediju īpašniekiem un žurnālistiem, pētniekiem, NVO un valsts institūciju pārstāvjiem, kā arī studentiem un topošajiem profesionāļiem,” norāda “Latvijas Mediju ētikas padomes” valdes priekšsēdētājs Jānis Lielpēteris.

“Latvijas Mediju ētikas padomes” organizētā pasākuma atklāšanā paredzētas Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita un Kultūras ministra Naura Puntuļa video uzrunas, kā arī biedrības valdes priekšsēdētāja Jāņa Lielpētera uzruna. Pasākuma turpinājumā gaidāmas Andas Rožukalnes, Rīgas Stradiņa universitātes asociētās profesores, Komunikācijas fakultātes dekānes, Komunikācijas studiju katedras vadītājas, bakalaura studiju programmas "Žurnālistika" vadītājas un mediju pētnieces, un Kārļa Dagiļa, Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenā redaktora, žurnālista, mediju pasniedzēja un pētnieka, izpētes prezentācijas par mediju darba izaicinājumiem un risinājumiem pandēmijas laikā, kā arī starptautisko pieredzi Latvijas kontekstā. Savukārt pasākuma otrajā daļā gaidāma diskusija “Vai pastāv vakcīna pret infodēmiju un vai tā ir nozīmīga mediju un auditorijas veselībai?”, kurā nozares profesionāļu centīsies atbildēt uz jautājumu - vai sabiedrībai un medijiem ir jārod risinājumi esošai situācijai, vai jāļauj situācijai ritēt savu gaitu, pielāgojoties “jaunajam normālajam”?

Mediju ētikas mēnesis pirmo reizi ir piesaistījis mediju ētikas un Latvijas mediju vides interesentu uzmanību arī starptautiskajā vidē, tādēļ tiks nodrošināts pasākuma tiešraides sinhronais tulkojums angļu valodā. Aicinām ikvienu interesentu pieslēgties tiešsaistes pasākumam un sekot līdzi aktualitātēm un citiem gaidāmajiem pasākumiem biedrības Facebook kontā!

Mediju ētikas mēneša noslēguma pasākuma “Infodēmijas izaicinājumi. Kā un vai pret to cīnīties?” programmā paredzēts:

10.00 - 10.15 Pasākuma atklāšana un moderatora Mārtiņa Dauguļa ievadvārdi, “Latvijas Mediju ētikas padomes” valdes priekšsēdētāja Jāņa Lielpētera uzruna;

10.15 - 10.50 Andas Rožukalnes veiktās izpētes “Mediju darba izaicinājumi un risinājumi pandēmijas laikā” prezentācija;

10.50 - 11.25 Kārļa Dagiļa veiktās izpētes “Mediju darbs infodēmijas laikā: starptautiskā pieredze Latvijas kontekstā” prezentācija;

11.40 - 12.50 Diskusija “Vai pastāv vakcīna pret infodēmiju un vai tā ir nozīmīga mediju un auditorijas veselībai?”. Diskusijā piedalās žurnāla “Klubs” galvenais redaktors Aivars Pastalnieks, Solvita Denisa-Liepniece, Vidzemes Augstskolas docente un Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta HESPI pētniece, mediju eksperte Gunta Līdaka un Juris Mendziņš, ziņu aģentūras LETA vadītājs.

12.50 - 13.00 Pasākuma noslēgums.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros. 

“Infodēmijas ierobežošana. Mediju un auditorijas atbildība” – atziņas no mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākuma

18. jūnijā norisinājās biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” organizētā mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākums “Infodēmijas ierobežošana. Mediju un auditorijas atbildība”, kas veltīts izpratnes veicināšanai par mediju ētikas jautājumiem, kuri radušies Covid-19 pandēmijas laikā. Tiešsaistes pasākums kā izglītojošs ieskats mediju ētikas pasaulē tiek organizēts ar mērķi informēt un izglītot mediju profesionāļus, īpašniekus, auditoriju un sabiedrību kopumā, kā arī raisīt pēc iespējas plašāku diskusiju par Covid-19 pandēmijas ietekmi uz mediju vidi. Mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākums piesaistīja ap 1500 skatītāju, un tā tiešraide tika translēta ne tikai “Latvijas Mediju ētikas padomes” “Facebook” kontā pasākuma sadaļā, bet arī Latvijas lielākajos ziņu portālos.

Tiešsaistes pasākums tika iesākts ar Skaidrītes Lasmanes, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes emeritētās profesores un vadošāspētnieces veiktās izpētes “Latvijas mediju darbs infodēmijas laikā: veiksmes un neveiksmes” prezentāciju. Tās ievadā pētniece skaidro ekoloģisko pieeju, kas ir ļoti svarīga, jo žurnālistiku un plašsaziņas līdzekļus vairs nav iespējams skatīt un analizēt tikai empīriski. Mediji ir jāanalizē plašākā tīklā, ko sauc par sociālo struktūru jeb sabiedrību. Tas iet roku rokā ar māju jēdzienu jeb sociālās ekosistēmas drošības un ilgtspējas mērķi, kura īstenošanu atvieglo vai attālina mediji un komunikācija. Tieši mediji ir būtiska šīs sociālās ekosistēmas daļa, kurai pieder komunikācijas, informēšanas, kognitīvā, nozīmju un vērtību veidošanas (kultūras) loma, turklāt laika gaitā mediju loma mainās. Lai pētītu mediju darbu pandēmijas laikā, ir nepieciešams pievērsties ekoloģijai jeb mediju skatīšanai un analīzei kopsakarā. Krīzes ekoloģijā mediju atbildībai un darbībai ir trīs virzieni - informatīvā kognitīvā atbildība, atbildība par noskaņojumu, gaumi un attieksmi, kā arī solidāras rīcības atbildība. Jau kopš pagājušā gada 12. marta plašsaziņas līdzekļi visā Latvijā informē par slimības norisi, tās pārvarēšanu un dala atbildību ar valdību un veselības organizācijām par krīzes pārvarēšanu. Tas atspoguļojas trīs diskursos - Covid-19 norisē, veselības organizācijā, valdības ierobežojumos un lēmumos, kā arī informācijā par vakcīnām un vakcinēšanos, kas īpaši vērojams pēdējos mēnešos. Analizējot situāciju Latvijā un mediju atbildību par informēšanu, Skaidrītes Lasmanes ieskatā tā ir bijusi pietiekama, pieminot tādus labos piemērus kā žurnālu “IR”, portālu “Delfi”, kā arī sabiedriskos medijus - LTV1 un LR1. Lai gan sabiedrības informēšana ir bijusi pietiekama, ir redzamas vairākas nepiepildītas informēšanas iespējas un nepilnības. Tās izpaužas kā sensacionalitāte, ziņu vienveidība, nāves ziņas, viltus ziņas un dezinformācija, kā arī stigmatizācija, kad mediji uzsver kādu parādību, sakāpina to un rada pārspīlējumu. Sensacionalitāte ir izpaudusies vairākās ziņās un virsrakstos, piemēram, saslimstības pieaugumu vai mirušo skaitu apzīmējot kā rekordu. Būtiska ir arī informatīvās vienveidības un rutīnas mazināšana, kas noved pie apnikuma un vienaldzības. Tas ir izdarāms, veicot dziļāku analīzi un krīzes notikumu performanci jeb izmantojot emocionālus vai analītiskus pieredzes naratīvus. Nāves ziņas ir ļoti sensitīvas, tādēļ tām ir jābūt atspoguļotām pienācīgā, iejūtīgā veidā, vairojot līdzcietību, turklāt tādās valstīs kā ASV nāves ziņas tiek izmantotas plašas sabiedrības mobilizācijas nolūkā. Runājot par viltus ziņām un dezinformāciju, Skaidrīte Lasmane piemin to, ka cilvēki var tikt viegli maldināti, viņiem ir akla gatavība noticēt arī tam, kas nav patiess. Jau pandēmijas sākumposmā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ģenerāldirektors ir teicis, ka “mēs necīnāmies tikai pret pandēmiju, mēs cīnāmies pret infodēmiju”, tomēr labā ziņa ir tā, ka mediji var ļoti daudz ko darīt, lai dezinformācijas izplatību mazinātu. Viens no risinājumiem varētu būt mākslīgais intelekts, kas dezinformācijas izplatību padarītu mazāk efektīvu un to automātiksi apturētu. Analizējot stigmatizāciju medijos, pētniece izcēla vecos ļaužu pansionātus, bezpajumtniekus, pusaudžu depresivitāti un vardarbību ģimenēs, kuru atspoguļojums Covid-19 laikā ir bijis pārspīlēts un ne vienmēr korekts.

Pievēršoties otrajam mediju atbildības virzienam jeb atbildībai par noskaņojumu, gaumi un attieksmi, Skaidrīte Lasmane norāda, ka tas izriet no mediju informēšanas, tomēr noskaņojumu rada nevis informācija, bet gan attieksme pret informāciju. Noskaņojums ir emocionāls situācijas kopskats, un tas veidojas no daudzu apstākļu un elementu mijiedarbības, kuru vidū acīmredzama ir komunikācijas, tradicionālo un jauno mediju loma. Tam ir arī daudz funkciju, proti, noskaņojums pavada un nostiprina zināšanas par esošo mediju stāvokli, raksturo potenciālu gatavību rīcībai, stihiskai vai apzinātai iesaistei u.tml. Latvijas un arī citu pasaules valstu mediju vidē noskaņojums pandēmijas laikā ticis atspoguļots gan kā satraukums, bailes, niknums, dusmas, pat naidīgums, gan arī kā iejūtība, vienotība, zaudējumu sāpes, izturība un aktīvs noskaņojums. Tāpat medijiem ir atbildība vairot un veicināt solidāru rīcību, lai sabiedrības locekļi arī šajā sarežģītajā laikā būtu vienoti, iecietīgi, pacietīgi ierobežojumu priekšā un rīkotos ne tikai savas, bet arī visas sabiedrības veselības interesēs.

Pasākuma turpinājumā komunikācijas zinātnes doktore, medijpratības eksperte un pasniedzēja Klinta Ločmele iepazīstināja ar veikto izpēti “Sabiedrība un mediji infodēmijas laikā: medijpratības grābekļi”, kurā tika apskatīti astoņi grābekļi, uz kuriem gan mediji, gan sabiedrība pandēmijas laikā ir “uzkāpuši”. Atklājot prezentāciju, Klinta Ločmele norāda, ka medijpratība izpaužas kā cilvēka prasme lietot medijus, kritiski izvērtēt un analizēt informāciju, izprast tās vēstījumus, radīt mediju saturu pašiem, apzināties mediju nozīmi demokrātijā, kā arī novērtēt neatkarīgu žurnālistiku u.tml. Medijpratība ir cieši saistīta arī ar UNESCO radīto dezinfodēmijas (pandēmija + dezinformācija) jēdzienu. PVO ir norādījusi, ka informācijas pārpilnība par Covid-19 cilvēkiem apgrūtina iespēju saprast, kas ir uzticamas ziņas un kas - maldinoša informācija, turklāt pašreizējā pandēmija dezinformācijas ziņā ir visspēcīgākā no visām iepriekšējām pasaules vēsturē, un tai ir ievērojams kaitējuma potenciāls. 

Pievēršoties pirmajam grābeklim, medijpratības eksperte piemin žurnālistu un uzticamu ziņu kanālu diskreditēšanu un neuzticēšanos medijiem. Starptautiskie pētījumi liecina, ka Latvijā, salīdzinot 2020. un 2021. gadu, neuzticēšanās medijiem ir pieaugusi no 36% līdz 48%, kas ir ievērojams rādītājs. Līdzīga tendence ir vērojama citās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs, izņemot Bulgāriju un kaimiņvalsti Igauniju, kur uzticēšanās medijiem ir pieaugusi. Šie dati saskan arī ar Kultūras ministrijas (KM) pērnā gada pētījumu, kurā 55% Latvijas iedzīvotāju medijos pieejamo informāciju par Covid-19 uzskatīja par uzticamu. Turklāt “Reuters Inistitute” pētnieki ir noskaidrojuši, ka, jo vairāk cilvēks uzticas medijiem, jo mazāk viņš paļausies uz misinformāciju un viltus ziņām par vakcīnām. Otrais grābeklis ir dezinformācijas veidošanas tehniku neatpazīšana sabiedrības vidū, kā arī dezinformācijas veidošanas tehniku izmantošana medijos. Ir dažādi dezinformācijas un misinformācijas veidi, pirmkārt, safabricēts saturs jeb viltus ziņas, kas ir absolūti nepatiesas. Šāds gadījums bija pamanāms sociālajā tīklā “Facebook”, kur norādīts, ka uzreiz pēc vakcinācijas ir miris vīrietis, kas, protams, bija nepatiesa informācija. Otrkārt, tas ir viltvāržu saturs jeb uzdošanās par patiesiem avotiem, piemēram, par jau zināmu mediju vai ekspertu. Šāds piemērs meklējams portālā “Apollo”, kur Valsts imunizācijas padomes priekšsēdētājas Daces Zavadskas teiktais ir sagrozīts, norādot, ka nav zinātnisku pierādījumu un nav atbalstāma cilvēku vakcinācija pret Covid-19, turklāt kā informācijas avots ir pievienota ziņu aģentūra “LETA”. Patiesībā Dace Zavadska norādījusi, ka nav pierādījumu un vakcinācija nav atbalstāma, jaucot dažādu ražotāju vakcīnas, un to korekti norādījusi arī “LETA”, tomēr portāls “Apollo”, saīsinot virsrakstu, ir būtiski izmainījis galveno domu un lasītājiem nodevis maldinošu informāciju. Treškārt, tas ir nepareizs konteksts vai saikne. Tas nozīmē, ka saturs ir kopīgots ar nepatiesu kontekstuālo informāciju, piemēram, raksta virsraksts neatspoguļo saturu vai rakstu ilustrē neatbilstošs attēls. Gan mediju, gan sociālo mediju vidē ir vērojama virkne šādu piemēru, tostarp portāla “La.lv” publikācija par to, ka kāda cilvēka nāve ir saistīta ar vakcinācijas procesu, kaut gan šī saistība netika apstiprināta. Nākamā dezinformācijas tehnika ir manipulatīvs saturs jeb patiesas informācijas vai attēla sagrozīšana, piemēram, virsraksts, kas tiek padarīts sensacionālāks, kļūstot par “klikšķu” virsrakstu. Kā piektā no dezinformācijas tehnikām ir maldinošs saturs, tostarp komentāru norādot kā faktu. Šāds piemērs meklējams Viļa Krištopana izteikumos, ka Latvijā pašnāvību ir vairāk nekā no Covid-19 mirušo. Šo komentāru atspēkoja “Re:Baltica”, norādot, ka apgalvojumā ir kripata patiesības, taču nav ņemti vērā būtiski fakti un konteksts, līdz ar to izteikums ir maldinošs. Visbeidzot, tā ir satīra un parodija, piedāvājot humoristiskus, bet nepatiesus stāstus tā, ir kā tie būtu patiesība. Lai gan parasti cilvēki mēdz tos atpazīt kā humoru, tomēr arī tie var maldināt auditoriju.

Kā trešo no medijpratības grābekļiem Klinta Ločmele piemin iešanu informācijas raisīto emociju pavadā, ko bieži izmanto dezinformatori. Ir vairāki manipulēšanas veidi emociju izsaukšanai, tostarp baiļu, dusmu vai panikas izsaukšana, tādu simbolu un vārdu izmantošana, kas “spēlē” uz mūsu emocijām, konstanta vēstījumu atkārtošana, kā arī vēstījumu izmantošana sabiedrības šķelšanai. Ceturtais grābeklis ir nekritiska uzticēšanās informācijai sociālajos medijos un paviršība sociālo mediju satura veidošanā. Nereti tieši jaunieši pieļauj šo kļūdu - KM pērnā gada medijpratības pētījums liecina, ka 64% jauniešu tic informācijai sociālajos medijos (“Facebook”, “Twitter”, “Instagram”, “TikTok” u.c.). Kas ir interesanti, vairāk kā puse šo jauniešu mēdz dalīties ar informāciju, pirms tam nepārbaudot, vai tā ir patiesa. Piektais grābeklis ir robi datu pratībā, piemēram, LTV raidījums “Panorāma” ir veidojusi grafikus, salīdzinot vakcinēto cilvēku daudzumu Baltijas valstīs absolūtos skaitļos. Latvijā šis rādītājs ir viszemākais, tomēr šos skaitļus nav korekti salīdzināt, jo nav aprēķināts vakcinēto cilvēku procentuālais skaits pret visiem valsts iedzīvotājiem. Turpinot prezentāciju, eksperte iepazīstina ar sesto grābekli, kas attiecas uz sabiedrību jeb “es taču pats savām acīm redzēju!”. Visbiežāk tās ir manipulācijas ar attēliem un video, pārveidojot cilvēku balsi, sejas, kustības u.tml., kas var kļūt par bīstamu dezinformācijas formu. Septītais grābeklis ir neapzināti psiholoģiskie faktori, kad nostrādā cilvēku dabiskā vēlme informācijas trūkumu aizstāt ar ko citu, nereti ar dezinformāciju. Kā to nosaka dienaskārtības noteikšanas teorija, cilvēkiem ir liela nepieciešamība pēc orientiera, un, jo vairāk esam ieinteresēti konkrētā saturā, jo vairāk vēlamies par to uzzināt. Bieži vien tas noved pie tā, ka viegli noticam dezinformācijai, jo tā vienkāršoti skaidro notikumus un parādības, pievērš mūsu uzmanību ar skaļiem virsrakstiem, izmanto neziņas un neskaidrības periodus, kad cilvēki vēlas iegūt informāciju, atkārto sabiedrībā jau pastāvošas bažas u.tml. Arī informācijas pārbagātība un trauksme ir viens no iemesliem, kādēļ tieši sociālajos medijos cilvēki dalās ar ne pārāk izvērtētu informāciju - tās ir tik daudz, ka nespējam to pienācīgi izvērtēt un analizēt. Kā pēdējais no grābekļiem ir “esmu mediju eksperts!”, kas atspoguļo cilvēku nepamatoto pārliecību, ka viņi jau visu zina. KM pētījums liecina, ka 42% iedzīvotāju nemaz neinteresē informācija par medijpratību, savukārt 43% šo informāciju vēlētos saņemt medijos. Turklāt roku rokā ar nepamatotu pārliecību par savām zināšanās iet arī vienaldzība, kas ir bīstams faktors nepatiesas informācijas izplatībā un noticēšanā tai.

Mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākuma turpinājumā norisinājās paneļdiskusija “Kā infodēmijas laikā sadalīt atbildību starp medijiem un auditoriju?”, piedaloties žurnālistam, ilggadējam politisko procesu komentētājam Mārim Zanderam, Komercizglītības centra līdzīpašniecei un valdes priekšsēdētājai Baibai Zūzenai, “ReTV” un radio “Skonto+” vadītājam, Latvijas Raidorganizāciju asociācijas valdes loceklim Ingemāram Vekterim un Ventam Sīlim, Rīgas Stradiņa universitātes asociētajam profesoram, filozofam un antropologam. Diskusijas moderators Mārtiņš Daugulis to atklāja ar jautājumu - kāda, viņuprāt, ir pasaule infodēmijas laikā, kas ir medijs un kāda šobrīd ir mediju loma? Vents Sīlis norāda, ka pašlaik ir ļoti grūti pateikt, kas ir medijs: “Kaut kādā ziņā katrs pats sev ir medijs - sociālo mediju laikmetā jautājums par tradicionālajiem medijiem ir ārkārtīgi diskutabls. Tomēr šobrīd mums ir nepieciešams pieņemt lēmumus, rēķinoties ar sabiedrības labumu. Kopējais labums ir ļoti svarīgs, un tas īstenojams tikai tad, ja visi kopienas locekļi iesaistās tā veidošanā un pēc tam - arī baudīšanā. Lielisks piemērs ir drošība - ja visi par to nerūpējamies, tad nevaram to sagaidīt. Kad nonākam situācijās, kur jāsāk uzņemties atbildība, mēs esam izveidojuši sabiedrību, kur neviens atbildību uzņemties negrib, valdība netic pilsoņiem, pilsoņi netic valdībai un ekspertiem vairs netic neviens. Ko šajā situācijā darīt medijiem? Ja medijs nekalpo kā sienas avīze kādai politiskai vai ekonomiskai apvienībai, medijam ir liela atbildība un izaicinājums - kā pierādīt, ka es varu pateikt kaut ko jēdzīgu un uzticamu? Mums vispirms ir jārunā par mediju ētiku, centrā liekot jautājumus par patiesumu un godprātību. Proti, medijam ir jāparāda nevis tas, ko tas saka, bet kāpēc to saka un uzņemties atbildību par to. Iespējams, tas varētu palīdzēt noslāņoties atbildīgajiem un bezatbildīgajiem medijiem.” Arī Ingemārs Vekteris pauž, ka primāri ir jādomā par mediju ētiku, kurā atslēgas vārds ir uzticēšanās: “Nākot klajā ar jaunām mediju platformām un tendencēm, kura katra paver iespējas sasniegt un uzrunāt auditoriju jaunos veidos, mēs katrs varam būt medijs. Tradicionālajiem medijiem šobrīd ir būtiski saglabāt līdzsvaru, lai panāktu auditorijas uzticēšanos. Ja analizējam pētījumus par viltus ziņām un runājam par medijpratību, ir jārunā arī par zinātnes pratību. Cilvēki netic zinātnei, jo zinātne var dot atbildes ilgstošā veidā, tās nav uzreiz pieejamas. Toties pretējus viedokļus pārstāvoši cilvēki šīs atbildes iegūst ātri, kas auditorijai nereti patīk.” Viņaprāt, viltus ziņu izplatītāji nav daudz, bet informācijas burbuļi ap tiem veidojas ļoti ātri. Baiba Zūzena piekrīt kolēģiem, norādot, ka ir vērts paraudzīties uz to, kas ir medijs no ekonomikas skatu punkta - kā medijs funkcionē, kas ir finansējuma avoti un vai medijs ir regulēts. “Tradicionālajiem medijiem, kas ir regulēti, nereti ir jāmeklē dažādi, dažkārt izmisīgi risinājumi, kā nepazust no skatuves. Tādēļ sensacionālās ziņas, par ko stāstīja Lasmanes kundze, ir kā mēģinājums vispār izdzīvot. Ja godīgi paskatāmies uz Latvijas mediju ainavu, daudziem medijiem tur nemaz nevajadzētu būt, jo “augša” neiet kopā ar “apakšu”, kas liek domāt, kas ir šo neregulēto mediju finansējuma avoti. Tikpat būtiski aspekti, kas attiecas gan uz medijiem, gan uz jebkuru biznesu šajā mainīgajā laikā, ir vērtības, vīzija un sabiedriskais labums. Kas ir vērtības, kas mūs vada, kā es strādāju, kādus virsrakstus veidoju šodien, kāda ir vīzija nākotnei? Vai Latvijas mediju ekosistēma ir spējīga savstarpēji sadarboties, lai tā vispār varētu turpināt eksistēt?” Māris Zanders stāsta, ka šīs situācija nav unikāla - gan viduslaikos, gan pirms Pirmā pasaules kara cilvēki rīkojās tieši tāpat kā šobrīd. Tā kā šī situācija nav nekas jauns, viņaprāt, nekas daudz arī nemainīsies. Mums ir jāatslābst un jāizbauda “brauciens”, un nav vērsts pārdzīvot par lietām, ko nevaram ietekmēt.

Ir skaidrs, ka kādā brīdī pandēmija beigsies, taču kādas sekas tas atstās uz mediju vidi? Baibas Zūzenas ieskatā, infodēmija ir klātesoša jau gadiem. Viņas novērojumi liecina, ka neiecietība kļūst arvien izplatītāka, par aizvien vairāk tēmām cilvēki sadalās nometnēs. “Šobrīd publiskajā telpā pietrūkst atbildības uzņemšanās par to, ko mēs pasakām un ar kādu informāciju dalāmies. Tas attiecas gan uz jebkuru mediju lietotāju, gan arī mediju darbinieku. Tāpat šobrīd maz dzirdams tas, ka kaut kas vēl nav zināms un daudz kas ir jānoskaidro - šobrīd dominē kategoriskie viedokļi, un, ja tu domā citādāk, tu esi muļķis.” Ingemārs Vekteris piekrītot, norāda, ka problēma ir tajā, ka teju neviens nepasaka, ka kaut kas nav zināms, sabiedrībā nevalda atklātums. Turklāt neuzticēšanās valdībai iet roku rokā ar neuzticēšanos medijiem, jo mediji visu šo valdības sniegto informāciju pārraida. Vaicāti par to, ko mediji varētu darīt citādāk un labāk, Māris Zanders skaidro, ka mediji bieži paņem viskontraversionālākos izteicienus no informācijas kopuma, piemēram, no Pētera Apiņa stundu garās lekcijas ir paņemtas atsevišķas sadaļas, lai izveidotu rakstus klikšķu iegūšanai un reitingu celšanai. Tāpat, viņaprāt, daudzi šobrīd dzenas pēc lētas popularitātes. Savukārt Vents Sīlis apgalvo, ka šis ir labs laiks ļaut nomirt mediju formātiem, kas vairs nespēj sevi uzturēt. “Nekas jauns nevar dzimt tāpēc vien, ka mēs to gribam, piemēram, jēdzīgi mediji ar jēdzīgu auditoriju. Daudzos gadījumos pati auditorija var pieprasīt kvalitatīvu diskusiju ar ekspertiem, kas spēj argumentēt faktus un konstruktīvi sarunāties.” Baiba Zūzena pauž, ka šajā laikā ļoti svarīga ir pašizglītošanās, un piekrīt, ka no auditorijas var rasties pieprasījums pēc kvalitatīva satura, sarunām un diskusijām. Tomēr otrā pusē tam ir valsts mediju politika un finansējuma piešķiršana. Ja medijam nav finansējuma, tas nevarēs radīt, piemēram, kvalitatīvu analītisko saturu. Viņasprāt, finansējuma sadalīšana uz konkrētām “galvām” nestrādā, jo teju visi mediji darbojas vienā multimediālā sistēmā. Baiba Zūzena uzskata, ka valsts var būtiski ietekmēt procesus, lai tie mediji, kam nav sociālas vai ekonomiskas jēgas pastāvēt, neturpinātu savu eksistenci. Ingemārs Vekteris pilnīgi piekrīt Baibas Zūzenas paustajam, norādot, ka nav vērts reanimēt to, kas nav reanimējams: “Es nerunāju par konkrētām nozarēm, jo katrā no tām ir spēlētāji, kas saredz savu nākotni un iet uz attīstību. Bet ir arī tādi, kas nedienās vainos jebkuru un līdz pēdējam brīdim cīnīsies par savu eksistenci, kaut gan nav jēga to turpināt darīt. Izklausās skarbi, bet kādam tas, iespējams, ir jādzird. Turklāt Latvijā liela daļa auditorijas runā vismaz divās valodās, tādēļ pašmāju medijiem un produktiem konkurēt ar starptautiski piedāvāto saturu ir sarežģīti. Tas nav neiespējams, bet to ir ļoti grūti izdarīt.”

Diskusijas noslēgumā Mārtiņš Daugulis jautā par nākotnes perspektīvām - pandēmija mūs ir pamatīgi “sakratījusi” un turpina “kratīt”, taču kādas būs tālākās pozīcijas? Vai no pelniem atdzims kas jauns vai arī jau šī brīža procesā ir jācenšas vienoties un sadarboties, lai sapnis par vienotu Latvijas sabiedrību nebūtu tik utopisks? Māris Zanders ir pārliecināts, ka polarizācija turpināsies. Dalīšana vakcinētajos, nevakcinētajos, tagad arī uzņēmēju saraksts, kas dala vai nedala šādās kategorijās. Viņaprāt, šādu uzņēmēju soli vakcinētie var interpretēt kā uzspļaušanu sabiedrības veselībai, un galu galā tas viss var nonākt līdz fiziskām sadursmēm. Ingemārs Vekteris saglabā pozitīvismu, sakot, ka kvalitatīvai žurnālistikai Latvijā vienmēr ir vieta, tomēr ir jābūt žurnālistu profesionalitātes latiņai: “Šobrīd svaru kausi ir stipri par sliktu profesionālajai žurnālistikai, bet neviens cits, kā mēs paši nevaram situāciju vērst par labu. Cerība ir, jo pretējā gadījumā tas, ar ko mēs varam saskarties un ar ko es negribētu saskarties, tā nav tāla nākotne, tas ir tuvākā gada, divu jautājums.” Vents Sīlis piekrīt Mārim Zanderam, norādot, ka mēs vēl neesam redzējuši, cik tālu sabiedrības šķelšanās var aiziet. “Vai mēs nonāksim līdz ielu kautiņiem? Es nezinu, bet es to neizslēdzu. Diemžēl sabiedrības grupas, kas radikalizējas, agri vai vēlu nonāk līdz šādām izpausmēm. Šobrīd ļoti būtisks ir jautājums par cilvēkiem ar jēdzīgām manierēm, proti, kuru cilvēku klātienē varu justies viegli, ērti, kuri mani neapgrūtina ar savām sociālajām neirozēm. Ir jāveido sociālie burbuļi, kurā cilvēkiem ne vienmēr var sakrist viedokļi, bet ar kuriem varam vienoties par normālu savstarpēju eksistenci. Ir jāsaprot, kādas ir mūsu vērtības, un tas, ka par spīti šo vērtību atšķirībai mēs kā sabiedrība varam turpināt sarunāties. Spēja sarunāties ir obligāta, lai mēs spētu sadzīvot, un tā potenciāli nākotnē mūs varētu arī izglābt.”

Mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākuma “Infodēmijas ierobežošana. Mediju un auditorijas atbildība” ierakstu ir iespējams noskatīties “Latvijas Mediju ētikas padomes” Facebook kontā. Aicinām sekot līdzi aktuālajai informācijai un sociālo tīklu aktivitātēm, lai uzzinātu vairāk par biedrības plānotajiem pasākumiem arī turpmāk.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.

Latvijas Mediju ētikas padome aicina uz mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākumu “Infodēmijas ierobežošana. Mediju un auditorijas atbildība”

Atklājot mediju ētikas mēnesi, kas veltīts mediju veselības tēmai infodēmijas laikā, 18. jūnijā no plkst. 10.00 līdz 13.00 notiks biedrības "Latvijas Mediju ētikas padome" tiešsaistes pasākums “Infodēmijas ierobežošana. Mediju un auditorijas atbildība”. Pasākums, kurā piedalīsies dažādi zinoši nozares eksperti, ievadīs mediju ētikas mēnesi, pievērošoties jautājumam par mediju darba problemātiku un auditorijas ietekmi uz infodēmijas izplatību. Dalība pasākumā ir bez maksas, un to būs iespējams vērot tiešraidē Latvijas Mediju ētikas padomes Facebook kontā pasākumu sadaļā, kā arī Latvijas lielākajos medijos.

“2021. gada mediju ētikas mēnesis iecerēts kā viens no nozīmīgākajiem gada notikumiem Latvijas mediju vidē. Šogad mediju ētikas mēneša virstēma ir mediju veselība infodēmijas laikā, kas tiešā veidā iezīmē aktuālos mediju nozares izaicinājumus Covid-19 pandēmijas laikā. Īstenojot dažādas aktivitātes, mūsu mērķis ir sekmēt diskusiju par mediju attīstībai būtiskiem jautājumiem pandēmijas, globālo izaicinājumu un digitalizācijas laikā,” norāda “Latvijas Mediju ētikas padomes” valdes priekšsēdētājs Jānis Lielpēteris.

Kopš Covid-19 uzliesmojuma un pandēmijas izsludināšanas ANO ģenerālsekretārs un citi ANO augsta līmeņa vadītāji ir aizvien biežāk vērsuši uzmanību infodēmijas jeb dezinformācijas pandēmijas problēmai. Citējot ANO ģenerālsekretāru: „Covid-19 izplatoties, ir sācies dezinformācijas, naida, grēkāžu meklēšanas un iebiedēšanas cunami. ”ANO ir aicinājusi tās dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu šādas dezinformācijas izplatību, rīkojoties objektīvi un pienācīgi ievērojot pilsoņu runas brīvību, kā arī sabiedrisko kārtību un drošību. Šie centieni citstarp balstās runas brīvībā, preses brīvībā un preses augstākās ētikas un standartu sekmēšanā, žurnālistu un citu plašsaziņas līdzekļu darbinieku aizsardzībā, kā arī veicina informācijas un mediju pratību, sabiedrības uzticēšanos zinātnei, faktiem, valsts un starptautiskajām institūcijām.

Mediju ētikas mēnesī, kas norisināsies no 18. jūnija līdz 23. jūlijam, plānota virkne aktivitāšu, sākot ar atklāšanas pasākumu tiešsaistē un žurnālistu fuck-up nights pieredzes apmaiņas pasākumiem, kas top sadarbībā ar Latvijas Žurnālistu asociāciju. Tāpat paredzētas izglītojošs attālināta formāta pasākums, kurā sabiedrībai tiks vairāk skaidrots par pašregulācijas mehānismu un biedrības nozīmi, kā arī mediju ētikas mēneša noslēguma forums. Aicinām sekot līdzi aktualitātēm un gaidāmajiem pasākumiem Latvijas Mediju ētikas padomes Facebook kontā.

Mediju ētikas mēneša atklāšanas pasākuma “Infodēmijas ierobežošana. Mediju un auditorijas atbildība” programmā paredzēts:

10.00  -  10.10 Pasākuma atklāšana un moderatora Mārtiņa Dauguļa ievadvārdi.

10.10 - 10.45 Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes emeritētās profesores un vadošās pētnieces Skaidrītes Lasmanes izpētes “Latvijas mediju darbs infodēmijas laikā: veiksmes un neveiksmes” prezentācija;

10.45 - 11.20 Kultūras ministrijas mediju politikas nodaļas ekspertes Klintas Ločmeles izpētes “Sabiedrība un mediji infodēmijas laikā: medijpratības grābekļi” prezentācija;

11.30 - 12.45 Diskusija “Kā infodēmijas laikā sadalīt atbildību starp medijiem un auditoriju?”. Diskusijā piedalās žurnālists, ilggadējs politisko procesu komentētājs Māris Zanders, Baiba Zūzena, menedžmenta konsultante, biznesa trenere un bijusī mediju grupas “All Media Baltic” vadītāja, “Vidzemes televīzija” valdes priekšsēdētājs Ingemārs Vekteris un Vents Sīlis, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, filozofs un publicists.

12.45 - 12.55 Pasākuma noslēgums.

Uz tikšanos tiešsaistē!

Pasākuma norise un informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.  

Latvijas Mediju ētikas padome maijā izvērtējusi sūdzības par godprātības un avotu daudzveidības trūkumu, viedokļa un faktu nenošķiršanu

Maija nogalē norisinājās Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” izveidotās Ētikas padomes ikmēneša sēde. Šī bija jau otrā Ētikas padomes sēde jaunā sastāvā, un tajā tika izvērtas sūdzības par vairākiem iespējamiem mediju ētikas pārkāpumiem žurnālistu darbā – godprātības un avotu daudzveidības trūkumu, kā arī viedokļu un faktu nenošķiršanu publikāciju veidošanā.

Ikmēneša sēdē Ētikas padome turpināja izvērtēt sūdzību par TV3 raidījumu “Degpunktā”, kas veidots par traģisko notikumu Tukumā, kurā nopietnus apdegumus guva divi vīrieši. Sūdzības iesniedzēja ieskatā žurnālists notikumu gaitu atspoguļojis tendenciozi, neiedziļinoties jautājumā par līdzšinējiem cietušās personas iesniegumiem Valsts policijā un atspoguļojot tikai vienu no notikuma versijām, neskatoties uz to, ka uzsāktajā kriminālprocesā vēl tikai tiek iegūtas ziņas, kas var apstiprināt kādu no izmeklēšanas versijām. Bez šaubām, Ētikas padome apzinās mediju apstākļus, strādājot ar dinamiski mainīgu informāciju, kas gan izmeklēšanas, gan žurnālistiskas izpētes rezultātā var mainīties un attīstīties. Medija uzdevums ir turpināt šādu sensitīvu jautājumu izpēti, lai sabiedrībai nodrošinātu pieeju aktuālākajai informācijai un pēc iespējas objektīvu ieskatu konkrētās situācijas attīstībā.

Izvērtējot konkrēto raidījuma “Degpunktā” sižetu un saņemto medija skaidrojumu, Ētikas padome saskatījusi Biedrības Ētikas kodeksa 4.1.punkta jeb godprātības principa pārkāpuma pazīmes. Ētikas padomes ieskatā medija žurnālists ir rīkojies pārseidzīgi, traģisko notikumu atspoguļojumā attīstot tikai vienu iespējamo notikuma versiju, kas noveda pie nepamatotas jautājuma sensacionalizācijas. Katram medijam ir jāizvērtē dažādi iespējamie notikuma scenāriji, lai medija sagatavotie materiāli sabiedrībai radītu pēc iespējas objektīvāku priekšstatu par tiem. Gadījumā, ja, sižetā pētot konkrētu jautājumu, tiek attīstīts tikai viens iespējamais scenārijs, jautājuma izpēte būtu turpināma, cenšoties noskaidrot arī citas notikuma versijas, kas veicinātu pilnvērtīgu sabiedrības izpratni par notikušo.

Ētikas padome saņēmusi sūdzību arī par izdevniecības “Rīgas Viļņi” portālā jauns.lv veidoto publikāciju “Statīnu terapija nespēj sasniegt tās galveno mērķi”. Sūdzības iesniedzējs norāda, ka rakstā pausts vienpusējs viedoklis jeb izmantots viens pētījums, kas var tīši vai aizklāti ietekmēt auditoriju, kā arī nav ievērota viedokļu daudzveidība, jo rakstā pausts viedoklis tikai no viena avota, kas, turklāt, ticis kritizēts zinātniskajā kopienā. Ētikas padome vērš uzmanību, ka mediju materiāli, kas ir saistīti ar ārstniecību, jāvērtē kā īpaši sensitīvi, pieļaujot šādas informācijas iespējamo ietekmi uz sabiedrības veselību. Tāpat ir jāņem vērā, ka kādas īpašas terapijas piemērotību pamatā vērtē konkrētu personu ārstējošs ārsts.

Medijiem atspoguļojot ar ārstniecību un citām sensitīvām tēmām saistītus jautājumus, ir jāizvēlas vai nu analītiska jautājuma izpēte, izmantojot vairākus ar jautājumu saistītus viedokļus no dažādiem avotiem, vai arī, viedokļa raksta gadījumā, jānodrošina pilnvērtīga informācija par viedokļa autoru. Ņemot vērā, ka jauns.lv rakstā nav norādīts tā autors, kā arī rakstā izdarītie secinājumi nekritiski balstīti vienā avotā, Ētikas padome ir konstatējusi Biedrības Ētikas kodeksa 4.2. jeb daudzveidības un 4.4. jeb faktu un viedokļu nošķīruma punktu pārkāpumu pazīmes. Ētikas padome uzsver, ka medija uzdevums ir sekmēt sabiedrības tiesības saņemt daudzvedīgu informāciju un viedokļus no dažādiem avotiem, bet tajos gadījumos, kad publicēts žurnālista viedoklis, tas skaidri jānošķir no faktiem. Ētikas padomes ieskatā šajā rakstā bija vai nu jānosauc viedokļa autors, vai arī jānodrošina viedokļu daudzveidība, uzsverot dažādus pastāvošos viedokļus par attiecīgo ārstniecības metodi.

Vienlaikus Ētikas padome ir saņēmusi vairākas sūdzības par “Neatkarīgās Rīta Avīzes” portāla nra.lv publikāciju "Nēģeru ceļš uz kundzību pasaulē”, kurā tās autors ir paudis viedokli par verdzību Amerikas Savienotajās Valstīs, toties sūdzības iesniedzēji ir saskatījuši diskriminācijas un naida kurināšanas pazīmes. Šobrīd raksts vairs nav publiski pieejams, kas nozīmē, ka, iespējams, arī portāla redakcija ir saskatījusi problēmas raksta saturā. Lai gan katram cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli un šajā rakstā nav saskatāmi sūdzībās minētie Biedrības Ētikas kodeksa pārkāpumi, veidojot jebkāda veida publikācijas, tostarp arī viedokļa rakstus, ir jābalstās uz korektiem vēstures faktiem, ne vispārinājumiem un pieņēmumiem, kā šajā gadījumā to darījis raksta autors. Ētikas Padome atbalsta viedokļu daudzveidību, tomēr šajā rakstā autors izmantojis pārāk asu, neiecietīgu un pieņēmumos balstītu diskursu pret konkrētu cilvēku grupu, piemēram, vairākkārt izmantojot vārdu “nēģeris” gan pašā rakstā, gan tā uz sensacionalitāti vērstajā virsrakstā. Ētikas padome atgādina, ka ikvienam profesionālam medijam un tā darbiniekiem ir jārūpējas par kvalitatīvu un ētisku žurnālistikas praksi, veidojot tādu saturu, kas balstīts vispārzināmos un pieņemtos faktos, ne pieņēmumos un vispārinājumos par tiem.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.  

Latvijas Mediju ētikas padome uzsāk trešo darbības gadu un izvērtē vairākas sūdzības

Šā gada aprīļa izskaņā tika uzsākts biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” izveidotās Ētikas padomes trešais darbības gads. Nākamā darbības gada atklāšanas sēdē ne tikai vienbalsīgi un atkārtoti tika ievēlēts Ētikas padomes priekšsēdētājs Andris Ķēniņš un priekšsēdētāja vietniece Skaidrīte Lasmane, bet arī izvērtēta sūdzība par objektivitātes un neitralitātes neievērošanu sižetā par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām un vērtēts iesniegums par pētījumu veikšanu sabiedrības interesēs, neizmantojot zinātniskas metodes.

Uzsākot jauno darba cēlienu, Ētikas padomes locekļi atzinīgi vērtēja otrā biedrības darbības gada rezultātus un līdzšinējā Ētikas padomes priekšsēdētāja Andra Ķēniņa un priekšsēdētāja vietnieces Skaidrītes Lasmanes darbu. Kā jau iepriekš vēstīts, Ētikas padomei uzsākot trešo darbības gadu, tai pievienojušies divi jauni locekļi – Andris Saulītis (kandidātu izvirzīja VSIA “Latvijas Televīzija”) un Aivars Pastalnieks (izvirzīja SIA "ŽURNĀLS SANTA”). Papildus jaunievēlētajiem locekļiem, padomes priekšsēdētājam un priekšsēdētāja vietniecei Ētikas padomē turpinās darboties Guntars Līcis (izvirzīja AS "Latvijas Mediji"), Daiga Sproģe (izvirzīja AS "DELFI"), Aleksandrs Mirlins (izvirzīja Latvijas Preses izdevēju asociācija), Anda Rožukalne (izvirzīja SIA "Novadu ziņas”), un Baiba Liepiņa (izvirzīja Latvijas Reklāmas asociācija).

Ētikas padomes trešā darbības gada atklāšanas sēdē tika izskatīta politisko partiju apvienības “Zaļo un Zemnieku savienība” sūdzība par “Latvijas Radio 1” raidījumā “Labrīt” ietverto sižetu “Partijas sāk gatavoties pašvaldību vēlēšanām”. Tās iesniedzējs uzskatījis, ka sižeta veidošanā netika ievērota objektivitāte un neitralitāte, tādējādi pārkāpjot Biedrības Ētikas kodeksa principus. Izvērtējot iesniegto sūdzību un “Latvijas Radio” sniegto skaidrojumu, Ētikas padome nesaskata pārkāpumus konkrētā sižeta un raidījuma “Labrīt” veidošanā, bet gan novērtē to kā profesionālu žurnālista darbu, kurā iekļauts uz faktiem balstīts vairāku partiju vērtējums. Bagātīgas valodas lietojums mediju raidījumos, tostarp raidījumā “Labrīt”, ir atbalstāms, nevis mazināms, turklāt jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas, ka attiecībā uz politiķiem un to varas pozīcijām žurnālistu un sabiedrības kritikas robežas ir plašākas. Ētikas padome norāda, ka kāda konkrēta politiskā spēka kritika pati par sevi nevar tikt uzskatīta par ētikas pārkāpumu tikai tamdēļ, ka tā ir kritizējamai pusei nepatīkama. Vienlaikus ir jāņem vērā fakts, ka žurnālists sižetā aplūkotās partiju apvienības pārstāvjiem deva iespēju izteikties, un žurnālista izdarītie secinājumi pamatā balstās tieši partijas pārstāvja paustajos apsvērumos.

Tāpat Ētikas padome izskatījusi “Latvijas Televīzijas” raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” vadītāja Gunta Bojāra iesniegumu ar aicinājumu izvērtēt viņa veidoto raidījumu par antivielām pret Covid-19. Ievērojot lielo viedokļu polarizāciju par konkrētā raidījuma saturu, Guntis Bojārs lūdzis Ētikas padomes viedokli par žurnālista tiesībām sabiedrības interesēs veikt testus, kuriem nav zinātniskas bāzes. Izvērtējot raidījuma vadītāja iesniegumu un konkrētā raidījuma saturu, Ētikas padome ir konstatējusi Biedrības Ētikas kodeksa 4.1.punktā nostiprinātā godprātības principa pārkāpumu, kurā noteikts, ka nav pieļaujama un ir novēršama nepatiesas, sagrozītas vai maldinošā formā pasniegtas informācijas, pārspīlējuma, stereotipizācijas publiskošana un centieni tīši un aizklāti ietekmēt auditoriju.

Ētikas padome norāda – žurnālistiem ir pienākums pētīt, kādas problēmas pastāv sabiedrībā, tomēr, nepastāvot pietiekamai zinātniskai bāzei zinātniskas izpētes veikšanai, žurnālistiem ir jāaprobežojas ar tādu žurnālistisku jautājuma izpēti, kas nedod pamatu izdarīt zinātniskus secinājumus, bet iegūt un apzināt padziļinātai jautājuma izpētei un diskusijai nepieciešamos argumentus un apsvērumus. Veicot sasteigtu izpēti, kurai iztrūkst zinātniskās bāzes, var tikt pieļautas atšķirīgas izpētes pieejas, kas nesekmē pārliecinošu un viennozīmīgi vērtējamu izpētes rezultātu. Konkrētajā raidījumā novērojamas dažādas žurnālistiskās izpētes un datu vākšanas un analīzes metodes, kas neļauj izdarīt raidījumā sniegtos secinājumus, piemēram, daudzfaktoru statistika, selektīvā izlase (selection bias), avotu un iegūto izpētes rezultātu nepamatota prioritizēšana, u.c., kas tiek izmantotas nekonsekventi, tādējādi nesasniedzot mērķi izpētes laikā tuvoties patiesībai. Tajā pašā laikā raidījumā nav veikts randomizēti kontrolēts eksperiments (randomized controlled experiment) , kas ir vienīgā metode, lai noteiktu cēloņsakarību, un vienīgā metode, kas nosaka zāļu un vakcīnu iedarbību. Šādus eksperimentus noteiktā kapacitātē var un nepieciešams veikt arī žurnālistiem, bet jebkuras izpētes gadījumā ir stingri jāietur konsekvence datu vākšanas un analīzes laikā, bet secinājumu vispārināšanā ir jāievēro ētikas pamatprincipi, tai skaitā, nepieļaujot maldinošā formā pasniegtas informācijas, pārspīlējumu publicēšanu.

Konkrētajā gadījumā izšķiroša nozīme ir tieši profesionālās mediju prakses vērtējumam. Proti, lai arī raidījumā šķetinātais ideoloģiskais jautājums par vakcinācijas procesa organizēšanā neatbildētiem un sabiedrības interesi raisošiem jautājumiem ir nozīmīgs un tā padziļināta izpēte ir atbalstāma, no profesionālās ētikas viedokļa ir svarīgi izvērtēt raidījuma veidotāju spēju veikt kvalitatīvu zinātnisku izpēti, lai secinājumus balstītu pārbaudītā un zinātniski pamatotā analīzē, nevis secinājumos, kas tiek iegūti no fragmentāras, zinātniski nepārliecinošas un pretrunīgas informācijas. Ētikas padome uzsver, ka nav pieļaujama atbildības novelšana par neprofesionālas mediju prakses īstenošanu uz trešajām personām, kurām it kā būtu jāatspēko izdarītie secinājumi, jo izpētes rezultāti un secinājumi visupirms kritiski jāizvērtē pašiem pētījuma veicējiem. Gadījumos, kad medijam nav pietiekami laika un finansiālie resursi, lai veiktu zinātniski pamatotu izpēti vai randomizēti kontrolētu eksperimentu, jāaprobežojas ar žurnālistisku izpēti, kas žurnālistiem dod iespēju apzināt pētāmajam jautājumam nozīmīgākos avotus, ļaujot raidījuma tematikā iesaistītajām pusēm pamatot konkrētajos avotos pieejamās informācijas pamatotību.

Atbildot uz iesniedzēja aicinājumu sniegt Ētikas padomes viedokli par žurnālistu tiesībām veikt testus, kas saistīti ar zāļu un vakcīnu iedarbību, Ētikas padome iesaka gadījumos, kad žurnālistiem ir nepieciešamība veikt šāda rakstura izpēti, vēl pirms pētījuma uzsākšanas piesaistīt neatkarīgu(s) zinātnisko(s) konsultantu(s), kuriem ir zināšanas un pieredze šādu pētījumu veikšanā, lai izvērtētu plānotos datu avotus un analīzes mērķi. Gadījumos, kad tiek izmeklēta zāļu vai vakcīnu iedarbība, bet netiek pielietota randomizēti kontrolēta eksperimenta metode, būtu jāizvairās no apzīmējuma “eksperiments” lietošanas, tā vietā lietojot “izmeklējums”, “izpēte” u. tml. apzīmējumus, lai neradītu iespaidu, ka paveiktais ir līdzvērtīgs tiem pētījumiem, kurus izvērtē par zāļu un vakcīnu drošību un efektivitāti atbildīgās institūcijas. Ētikas padome uzsver, ka pētījums, kas nav veikts ar pienācīgu rūpību, nodara lielāku kaitējumu žurnālistikas kopējai kvalitātei, mazina uzticēšanos profesionāliem medijiem un zinātniekiem,  kā arī sociāli nozīmīgā vakcinācijas procesa organizēšanai lielākā mērā, nekā palielina sabiedrisko labumu.

Vienlaikus Ētikas padome ir saņēmusi sūdzību par TV3 raidījumu “Degpunktā”, kas veidots par traģisko notikumu Tukumā, kurā nopietnus apdegumus guva divi vīrieši. Sūdzības iesniedzēja ieskatā raidījumā tika izplatīta nepatiesa un faktos nebalstīta informācija. Lai gan šobrīd lieta vēl tiek izskatīta, Ētikas padome aicina žurnālistus sensitīvos gadījumos skaidri nošķirt izmeklēšanas versijas no jau apstiprinātiem faktiem un neizplatīt iespējamas versijas par noziegumu apgalvojumu formātā, jo tas tīši var maldināt sabiedrību.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.  

Latvijas Mediju ētikas padome martā sanākusi uz pēdējo otrā darbības gada sēdi un izvērtējusi virkni sūdzību

Marta nogalē norisinājās Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” izveidotās Ētikas padomes ikmēneša sēde. Šī bija noslēdzošā sēde Ētikas padomes otrajā darbības gadā, un tajā tika izvērtas   sūdzības par vairākiem iespējamiem mediju ētikas pārkāpumiem žurnālistu darbā – neprecizitāti un maldinošu informāciju, godprātības trūkumu un kritikas neievērošanu pret informācijas avotu, kā arī viedokļu un faktu nenošķiršanu publikāciju veidošanā.

Rakstā ziņu portālā “TVNET”, kurā tika ietverts viedoklis un pārmetumi par organizācijām, kas uzskatāmas par “dabisko ģimeņu” un “tautisko vērtību aizstāvjiem”, sūdzības iesniedzējs saskatījis atsauci arī uz viņa pārstāvēto organizāciju. Lai gan žurnāliste nav nosaukusi konkrētus piemērus, sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ikviena persona, kas izlasa autores rakstu, tajā paustos apgalvojumus var attiecināt arī uz iesniedzēju. Saņemot portāla “TVNET” skaidrojumu un rūpīgi izpētot raksta būtību, Ētikas padome nesaskata mediju ētikas pārkāpumus, jo raksts veidots publicistikas vai viedokļu žurnālistikas žanrā, kurā ir pieļaujama žurnālista viedokļa paušana, tostarp tādā veidā, kas kādai sabiedrības daļai varētu šķist provokatīvs. Vārda brīvības tiesiskais ietvars, ietverot arī žurnālistikas praksi, attiecināms ne tikai uz informāciju vai idejām, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc. Šādas prasības tiek izvirzītas, lai aizsargātu demokrātiskā sabiedrībā svarīgas vērtības – plurālismu un iecietību.

Sūdzībā par žurnāla “IR” rakstu tās iesniedzējs norādījis, ka raksta sagatavošanā iesniedzēja sniegtās atbildes izmantotas selektīvi un maldinošā kontekstā, rakstā tendenciozi raksturota iesniedzēja pilnsabiedrības darbība, kā arī neprecīzi interpretēti fakti par ģenerāluzņēmēja lomu būvniecības procesā, apakšuzņēmēju līmeņiem un ģenerālvienošanās ievērošanu būvprojektā̄. Sūdzības iesniedzējs uzsvēris, ka publikācijā ir pārkāpti Biedrības Ētikas kodeksa godprātības, faktu un viedokļu nošķīruma, informācijas iegūšanas un izmantošanas principi. Izvērtējot konkrēto rakstu un žurnāla “IR” sniegto skaidrojumu, Ētikas padome nav konstatējusi šo principu pārkāpumu. Attiecībā uz godprātību Ētikas padome norāda, ka iesniedzēja viedoklis rakstā ir iekļauts, turklāt žurnālista pienākums ir atspoguļot saņemtās informācijas būtību un izcelt svarīgāko, nevis vārds vārdā publicēt konkrēto viedokli. Savukārt, kas attiecas uz faktu un viedokļu nošķīrumu, informācijas iegūšanu un izmantošanu, Ētikas padomes ieskatā raksta autore nav pārkāpusi minētos principus, rīkojusies profesionāli, un konkrētā publikācija ir sasniegusi savu mērķi – sniegt ieskatu būvniecības nozares problemātikā.

Aicinot Ētikas padomei sniegt vērtējumu par medija “Neatkarīgā Rīta Avīze” profesionalitāti un rīcības atbilstību žurnālistikas ētikas normām, sūdzības iesniedzējs norādījis, ka medija veidotā publikācija par vakcīnām ir neprecīza, tajā iekļautais viedoklis nav pamatots ar faktiem un ir pieļautas vairākas kļūdas. Ētikas padome arī šajā gadījumā nav konstatējusi mediju ētikas pārkāpumus, tomēr tā uzsver – ir pieņemami veidot un publicēt kritizējošu saturu, tomēr tam ir jābūt objektīvam, pamatotam un precīzam. Lai arī sūdzībā minētā publikācija ir uzskatāma par viedokli, jo raksts sastāv no vairāku viedokļu kompilācijas, tas neatbrīvo mediju no pienākuma pārbaudīt viedokļos pausto faktuālo informāciju, lai netiktu pasniegta pavirša, sagrozīta un maldinoša informācija. Šoreiz Biedrības Ētikas kodeksa pārkāpums nav konstatēts tāpēc, ka, neraugoties uz faktu pārbaudes kļūdām, tās būtiski neietekmē un nemaina raksta būtību.

Ikmēneša sēdē tika izvērtēta arī sūdzība par raidījuma vadītāju rīcības atbilstību mediju ētikas principiem “Latvijas Televīzijas” raidījumā “Šodienas jautājums”, kurā tika intervētas valsts amatpersonas. Iepazīstoties ar sūdzības būtību un “Latvijas Televīzijas” sniegto viedokli, Ētikas padome nekonstatē konkrētu pārkāpumu, taču tā saskata Biedrības Ētikas kodeksa 4.7. punkta jeb cieņas aizskāruma raksturīgas pazīmes, piemēram, raidījumu vadītāju brīžiem uzbrūkošo un agresīvo intonāciju, valdības pārstāvju runas vairākkārtēju nepamatotu pārtraukšanu, personīgās nostājas iekļaušanu sarunā, kā arī nepienācīgi lietotas uzrunas formas attiecībā pret intervējamajām personām. Tas arī radījis iespaidu par neiecietīgu un potenciāli neētisku žurnālistu rīcību. Ētikas padome norāda, ka nav ieteicams interviju laikā uzdot izaicinošus personīgas dabas jautājumus, kas neattiecas uz raidījuma mērķi, bet pastiprina iespaidu par nepietiekamu cieņas izrādīšanu. Atbilstoši Ētikas kodeksa 4.7. punktam, plašsaziņas medijiem ir jāatzīst un jāciena ikviena cilvēka unikālā vērtība, kas uzliek pienākumu šo vērtību apliecināt saskarsmē.

Tāpat “Latvijas Mediju ētikas padome” vērš uzmanību, ka sistemātiski tiek saņemtas sūdzības par “TV3” raidījuma “Bez Tabu” veidotajiem sižetiem, kuru galvenā būtība ir nepilnvērtīga iesaistīto pušu viedokļa atspoguļošana. Gan šajā, gan citās ar “Bez Tabu” saistītajās sūdzībās ir novērojams sižeta veidotāja neitralitātes trūkums, kas pārsvarā izpaužas kā nepienācīgi kritiska informācijas izvērtēšana no sižetos atspoguļotās cietušās puses. Tādā veidā tiek radīts potenciāli maldinošs iespaids, ka otra sižetā iesaistītā puse vienmēr ir rīkojusies negodprātīgi, kas, iespējams, neatbilst patiesībai. Lai gan šajā sūdzībā Ētikas padome nekonstatē skaidru Biedrības Ētikas kodeksa punkta pārkāpumu, tā saskata godprātības un kritiskas attieksmes pret avotu pārkāpuma principiem raksturīgās pazīmes. Lai arī pēc raidījuma būtības sižeta mērķis ir atspoguļot radušos problēmsituāciju, iepriekšminēto Ētikas kodeksa punktu nepilnvērtīga ievērošana var radīt maldinošu iespaidu par kādu no sižetā iesaistītajām pusēm un sižeta būtību.

Lai novērstu šādas problēmsituācijas, “Bez Tabu” ir jāpievērš lielāka uzmanība pienācīgai komunikācijai starp iesaistītajām pusēm gan sižeta tapšanas procesā, gan pēc tam. Tāpat ir jānodrošina viedokļu sabalansētība un pienācīga atspoguļošana, lai neradītu maldinošu iespaidu par kādas iesaistītās puses negodprātīgu rīcību. Ētikas padomes ieskatā “Bez Tabu” ir jāuzlabo iekšējie satura pārbaudes procesi, lai nepieļautu nekvalitatīvi un maldinoši veidota satura nonākšanu ēterā.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.  

Latvijas Mediju ētikas padomes biedru sapulcē apstiprināts biedrības gada pārskats, revidenta atzinums un ievēlēta Ētikas padome

24. martā notika Biedrības "Latvijas Mediju ētikas padome" biedru kopsapulce, kurā vienbalsīgi tika apstiprināts Biedrības otrā darbības gada pārskats un revidenta atzinums, kā arī ievēlēta Biedrības Ētikas padome. Uzsākot Ētikas padomes trešo darbības gadu, tai pievienojušies divi jauni locekļi – Andris Saulītis (kandidātu izvirzīja VSIA “Latvijas Televīzija”) un Aivars Pastalnieks (izvirzīja SIA "ŽURNĀLS SANTA”).  Papildus jaunievēlētajiem locekļiem Ētikas padomē turpinās darboties Guntars Līcis (izvirzīja AS "Latvijas Mediji"), Skaidrīte Lasmane (izvirzīja Latvijas Žurnālistu asociācija), Daiga Sproģe (izvirzīja AS "DELFI"), Aleksandrs Mirlins (izvirzīja Latvijas Preses izdevēju asociācija), Anda Rožukalne (izvirzīja SIA "Novadu ziņas”), Andris Ķēniņš (izvirzīja Latvijas Raidorganizāciju asociācija) un Baiba Liepiņa (izvirzīja Latvijas Reklāmas asociācija).

Pirmo reizi Biedrības darbības vēsturē ir notikušas izmaiņas Ētikas padomes sastāvā – uz piecām brīvajām vietām tika izvirzīti septiņi pretendenti un ievēlēti divi jauni locekļi. Līdz šim jaunievēlēto Ētikas padomes locekļu vietā divu gadu garumā darbojās Dita Deruma un Anna Peipiņa, tādēļ Biedrība pateicas abām nozares profesionālēm par ieguldīto darbu.  Jaunievēlētā Ētikas padome arī turpmāk uzraudzīs Biedrības Ētikas kodeksa principu un normu īstenošanu, izskatīs sūdzības par ētiska rakstura pārkāpumiem mediju darbībā, kā arī vērtēs iespējamus vārda brīvības pārkāpumus. Tāpat Biedrības statūti paredz Ētikas padomes tiesības paust viedokli par citiem nozares jautājumiem, kas saistīti ar apdraudējumu mediju videi, redakcionālajai autonomijai un mediju neatkarībai. Biedrības Ētikas padome uz pirmo trešā darbības gada atklāšanas sēdi sanāks jau aprīlī.

“Latvijas Mediju ētikas padome” divu gadu laikā ir veiksmīgi īstenojusi tās mērķi – ne tikai veicinājusi ētiskas mediju prakses attīstību un sekmējusi pašregulāciju Latvijas mediju telpā, bet arī  līdzdarbības līguma ietvaros ar Kultūras ministriju veikusi vairākus pētījumus par mediju nozares situāciju Latvijā un organizējusi virkni izglītojošu pasākumu. Divos darbības gados Biedrības Ētikas padome ir sniegusi 32 atzinumus par saņemtajām sūdzībām (ieskaitot tos, kas vēl ir procesā), no kuriem 13 gadījumos konstatēts kāda Ētikas kodeksa punkta pārkāpums. Visbiežāk Ētikas padome ir saņēmusi sūdzības par privātuma aizskārumiem, un pēdējā laikā lielā daļā sūdzību ir cieši savijušies mediju ētikas un juridisko pārkāpumu aspekti.

Kopš “Latvijas Mediju ētikas padomes” dibināšanas 2018. gada decembrī tās biedru skaits ir dubultojies – šobrīd jau 31 biedram ir saistošs Biedrības Ētikas kodekss. Turklāt saskaņā ar Ētikas kodeksa 2.4.punktu, tas ir saistošs ne tikai tās biedriem, bet arī personām, kuras rakstveidā apliecinājušas pievienošanos tam. Līdz šim Ētikas kodeksam ir pievienojušās 10 organizācijas, kā arī viens asociētais biedrs. Tas nozīmē, ka, apvienojot kopējo biedru skaitu ar uzņēmumiem, kas pievienojušies Biedrības Ētikas kodeksam, un to asociētajām organizācijām, Ētikas kodekss ir saistošs aptuveni 80 juridiskām personām. Tas ir ievērojams sasniegums, kas palīdzēs nodrošināt ētisku mediju praksi Latvijā.

Ņemot vērā epidemioloģiskos pulcēšanās ierobežojumus un pastiprinātu drošības pasākumu ievērošanu, biedru kopsapulce notika, izmantojot tiešsaistes saziņas līdzekļus. Arī ārkārtas situācijas laikā “Latvijas Mediju ētikas padome” aktīvi turpina darbu īstenot attālināti, jo mediju ētikas un informācijas precizitātes jautājumi nezaudē aktualitāti arī šobrīd.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros. 

Biedrība “Latvijas Mediju ētikas padome” paplašinās un uzņem trīs jaunus biedrus

Tuvojoties Biedrības "Latvijas Mediju ētikas padome" izveidotās Ētikas padomes otrā darbības gada noslēgumam, Biedrībai pievienojušies trīs jauni biedri – SIA “LA.LV”, AS “SUPERF M” un SIA “4. VARA”.  “Latvijas Mediju ētikas padomes” biedru kopskaits nu jau sasniedzis 30, kas ir divas reizes vairāk nekā biedrības dibināšanā brīdī 2018. gadā nogalē. Ētikas padomes otrā darbības gada beigās gaidāma arī biedru kopsapulce, kurā tiks apskatīts un izvērtēts Biedrības darbs pagājušajā gadā, uzklausot revidenta atzinumu par Biedrības gada pārskatu, kā arī ievēlēti Biedrības Ētikas padomes locekļi nākamajam darba cēlienam.

“Mums ir liels prieks uzņemt mūsu pulkā jaunus biedrus, kuri vēlas veicināt ētiskas mediju prakses attīstību un sekmēt pašregulāciju Latvijas mediju telpā. Biedrība savu divu gadu darbības laikā ir ievērojami attīstījusies, dubultojusi biedru skaitu un turpina stabilu izaugsmi, uzskatāmi parādot, ka mediju ētikas jautājumi ir bijuši un būs aktuāli vienmēr,” pauž “Latvijas Mediju ētikas padomes” valdes priekšsēdētājs Jānis Lielpēteris.

Vienu no galvenajiem “Latvijas Mediju ētikas padomes” uzdevumiem pilda Biedrības Ētikas padome deviņu cilvēku sastāvā, kas līdz ar katru jauno darbības gadu tiek ievēlēta un apstiprināta biedru kopsapulcē. Tā uzrauga Biedrības Ētikas kodeksa principu un normu īstenošanu, izskata sūdzības par ētiska rakstura pārkāpumiem mediju darbībā, kā arī vērtē iespējamus vārda brīvības pārkāpumus. Tāpat Biedrības statūti paredz Ētikas padomes tiesības paust viedokli par citiem nozares jautājumiem, kas saistīti ar apdraudējumu mediju videi, redakcionālajai autonomijai un mediju neatkarībai.

Ētikas Padome veiksmīgi turpina savu darbību arī ārkārtas situācijas laikā, strādājot attālināti un ikmēneša sēdes organizējot tiešsaistē. Pēdējos mēnešos tā saņēmusi virkni sūdzību no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP), sūdzībās cieši savijoties mediju ētikas un juridiskajiem aspektiem. Kā norāda Ētikas padomes locekļi, nereti juridisko pārkāpumu izcelsme ir meklējama ētiska rakstura jautājumos, tomēr šie pārkāpumi ir ļoti atšķirīgi – abu risināšanai ir nepieciešamas dažādas metodes, arī vietas un institūcijas, kur par šiem jautājumiem vērsties, ir citas. Lai šāda tipa sūdzības risinātu pēc iespējas raitāk un efektīvāk, Ētikas Padome saredz nepieciešamību ciešāk un aktīvāk sadarboties ar NEPLP.

“Latvijas Mediju ētikas padomes” biedri pārstāv visu formu un žanru medijus, mediju asociācijas un organizācijas, kas darbojas mediju jomas pētniecībā. Šobrīd biedrībā apvienojušies 30 biedri – Latvijas Raidorganizāciju asociācija, Latvijas Preses izdevēju asociācija, Latvijas Žurnālistu asociācija, Latvijas Reklāmas asociācija, SIA “LETA”, AS “Cits Medijs”, SIA “Novadu ziņas”, AS “Latvijas Mediji”, AS “DELFI”, VSIA “Latvijas Televīzija”, VSIA “Latvijas Radio”, SIA “Firma Zemgale”, SIA “ŽURNĀLS SANTA”, SIA “Cēsu Druva”, SIA “Reģionu Mediji”, VSIA “Latvijas Vēstnesis”, SIA “Stockholm School of Economics in Riga”, SIA “TV NET”, SIA “All Media Latvia”, SIA “Cēsu Druva”, SIA “BAUSKAS DZĪVE”, SIA “Staburags”,  SIA “JAUNAIS KURZEMNIEKS”, SIA “VALMIERAS.TV”, SIA “VIDZEMES TELEVĪZIJA”, SIA “RED DOT MEDIA”, AS “TV LATVIJA”, SIA “LA.LV”, AS “SUPERF M” un SIA “4. VARA”.  

Atbilstoši Biedrības Ētikas kodeksa 2.4.punktam, tas ir saistošs ne tikai tās biedriem, bet arī personām, kuras rakstveidā apliecinājušas pievienošanos tam. Līdz šim “Latvijas Mediju ētikas padomes” Ētikas kodeksam pievienojušies SIA "DAUTKOM TV", SIA "MEDIASTRIMS", SIA "Kurzemes televīzija", SIA "TV9 Pakalni", SIA "EHO studija", Biedrība "Latviesi.com", SIA "TV Kursa" un SIA "Zemgales Reģionālā televīzija".

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.

Latvijas Mediju ētikas padome janvārī izvērtējusi sūdzības par nepatiesu un sensitīvu informāciju, personas datu aizsardzības pārkāpumiem un objektivitātes trūkumu

Janvārī norisinājās Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” izveidotās Ētikas padomes ikmēneša sēde, kas jau vairākus mēnešus notiek attālināti. Ētikas padome saņēmusi un izvērtējusi vairākas sūdzības par tādiem iespējamiem mediju ētikas pārkāpumiem kā nepatiesas, sagrozītas maldinošas un sensitīvas informācijas izpaušanu, personas datu aizsardzības pārkāpumiem, personas nomelnošanu un faktu nenošķiršanas no žurnālistu viedokļiem.

Vienā no saņemtajām sūdzībām par virkni publikāciju interneta portālos “Delfi”, “Kas Jauns”, “Apollo” un  “TVNET” tās iesniedzēja norādījusi, ka publikācijās izplatīta nepatiesa, sagrozīta un maldinošā formā pasniegta informācija par iesniedzējas attiecībām ar sabiedriski nozīmīgu personu. Vienlaikus, sūdzības iesniedzējas prāt, publikācijās parādās slēpta reklāma un iekļauta sensitīva informācija, neievērojot konfidencialitāti, nepārbaudot faktus un nenoņškirot tos no žurnālista viedokļiem un interpretācijas. Ētikas padome uzskata, ka publikāciju autori nav pārkāpuši sūdzībā norādītos Ētikas kodeksa principus, un gadījumos, ja kādā no žurnālistiem pieejamajiem avotiem tikusi pausta iesniedzējas godu un cieņu aizskaroša vai neslavu ceļoša informācija, iesniedzējai ir tiesības vērsties tiesību aizsardzības iestādēs. Medijiem šādos gadījumos ir jāspēj īstenot tiesības uz vārda un informācijas brīvību, ne tikai ievērojot privātpersonas tiesības uz privāto dzīvi, bet arī sabalansējot tās ar sabiedrības tiesībām iegūt informāciju par sabiedriski nozīmīgu personu privāto dzīvi.

Divas sūdzības tika saņemtas par kanāla TV3 raidījumu “Bez Tabu”. Raidījuma sižetā par sporta nodarbību norisi, neņemot vērā Covid-19 pandēmijas ierobežojumus, sūdzības iesniedzēja saredzējusi tendenciozu informāciju un privātuma tiesību pārkāpumu – bez piekrišanas tikusi publicēta privāta sarakste, kā arī ierakstīta un publiskota viņas telefona saruna ar žurnālistu. Sižetā tika nosaukts iesniedzējas vārds, uzvārds, darba vieta un amats, kas, viņasprāt, nebija nepieciešams, lai nodrošinātu sabiedrības intereses. Tā kā šis “Bez Tabu” sižets tika veidots par sabiedrībai nozīmīgu jautājumu, attēlojot nievājošu un nihilistisku attieksmi pret sabiedrības veselību, Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem un piesardzības pasākumiem, Ētikas padome nesaskata ētikas principu pārkāpumu, jo ir būtiski parādīt dažādus sabiedrībā valdošus aizspriedumus par slimības nopietnību un iespējamo ietekmi uz jebkuras personas veselību. Lai gan publicēt personu korespondenci bez to piekrišanas nav atļauts, Ētikas padomes ieskatā sabiedrībai ir tiesības iegūt pilnvērtīgu informāciju par sabiedrības drošībai bīstamām situācijām, un šajā gadījumā sabiedrības ieguvums no informācijas atspoguļošanas sižetā ir lielāks, nekā konkrētajai personai iespējamais kaitējums. 

Savukārt otrā sūdzībā par raidījuma “Bez Tabu” sižetu par ģimenes konfliktu tās iesniedzējs norāda, ka izplatīta sagrozīta, nepatiesa, nepārbaudīta, iesniedzēja cieņu aizskaroša informācija, kas balstās vienīgi uz intervēto personu fantāziju, kā arī paša žurnālista neētisko rīcību, gan veidojot sižetu, gan tajā necienīgi izsakoties par iesniedzēju. Tāpat norādīts, ka nav ņemta vērā visa iesniedzēja paustā informācija, kā arī nav nodrošināta iesniedzēja prasība nodrošināt anonimitāti. Izvērtējot sūdzībā norādītos faktus un konkrēto raidījuma sižetu, Ētikas padome nesaskata rupjus mediju ētikas principu pārkāpumus, jo sižeta veidošanā pēc iespējas ir uzklausītas personas, kuras no dažādām perspektīvām pārzina aplūkotā konflikta apstākļus. Ētikas padome uzsver, ka nevar sniegt risinājumu sižetā aplūkotajam ģimenes konfliktam un pēc būtības sūdzībā tiešā veidā nav aplūkoti ar mediju ētikas jautājumiem saistīti problēmjautājumi, bet sniegta iesniedzēja interpretācija par sižetā apskatītā ģimenes konflikta apstākļiem. Apstāklis, ka sižetā iekļauti arī tādi viedokļi, kas nav komplementējoši sūdzības iesniedzēja pozīcijai, nevar būt par pamatu, lai konstatētu Biedrības Ētikas kodeksā nostiprināto principu pārkāpumus.

Ētikas padome izvērtējusi sūdzību arī par žurnālista Kārļa Seržanta rakstu žurnālā “Likums un Taisnība” un interneta portālā “Kas Jauns”, kas pārpublicēts arī sociālajā tīklā Facebook. Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tikusi nomelnota, kā arī informācija, ko K. Seržants saņēmis no citas personas, bija nepatiesa, nepilnīga un sagrozīta informācijas devēja interesēs. Viņasprāt, žurnālists nav centies uzklausīt otras puses viedokli. Izvērtējot publikācijas saturu un saņemot žurnālista skaidrojumu, arī šajā gadījumā Ētikas padome nesaskata biedrības Ētikas kodeksa principu pārkāpumu. Ētikas padome norāda, ka raksta veidošanā uzklausīts abu pušu viedoklis, raksts vispusīgi aplūko radušos konfliktsituāciju, tostarp iekļaujot neatkarīga jurista viedokli par aplūkotajai situācijai piemērotiem risinājumiem. Vienlaikus jāatveras, ka mediju publikācijās nav iespējams nodrošināt pilnīgi visu konfliktā iesaistīto pušu pausto apsvērumu uzskaitījumu un analīzi, iekļaujot pušu viedokli un paustos argumentus tiktāl, lai nodrošinātu pēc iespējas objektīvu un daudzpusīgu aplūkotā notikuma atspoguļojumu.

Tāpat janvārī Latvijas Mediju ētikas padome sagatavojusi divas vēstules  – Tukuma novada domei par tās veikto izpēti attiecībā uz laikrakstu “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”, kā arī Sabiedrības integrācijas fondam par Ētikas padomes pārstāvja deleģēšanu  darbam programmas „Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā diasporai, personām ar invaliditāti un mediju kritikas jomā” konkursa komisijā.

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.  

Kāda ir mediju atbildība pret sabiedrību globālās pandēmijas laikā? Latvijas Mediju ētikas padomes vēstule medijiem un žurnālistiem

Jau kopš marta Latvijas iedzīvotāju ikdienu būtiski ietekmē koronavīrusa izraisītā pandēmija, ar to saistītie ierobežojumi un valdības rīcība krīzes pārvarēšanai. Mediķu pašaizliedzīgais darbs, epidemiologu ieteikumi un vadošo krīzes centru lēmumi ietekmē norises sabiedrībā, un tikpat svarīga ir arī mediju un žurnālistu iesaiste šajos procesos. Šajā neziņas un šaubu pilnajā laikā tieši mediju un žurnālistu paveiktais sabiedrības informēšanā un notikumu izskaidrošanā ir tas, kas veido kopējo sabiedrības noskaņojumu un attieksmi. Krīzes pārvarēšana ir kopdarbs, un medijiem tajā ir neatsverama loma, tādēļ notikumu un viedokļu atspoguļošana, it īpaši krīzes apstākļos, ir jāveic kritiski, profesionāli un ar lielu atbildību.

Pandēmijas laikā plašsaziņas mediji jau pierādījuši, ka ir neizvietojami un spēj pildīt unikālas funkcijas, nenogurstoši sniedzot un skaidrojot svarīgu informāciju, mobilizējot sabiedrību. Medijiem ir neapšaubāma vara ietekmēt sabiedrisko domu, un līdz ar varu nāk arī atbildība. Pirmkārt, tā ir operatīva sabiedrības informēšana. Pandēmijas laikā mediji ar to ir veiksmīgi tikuši galā, krietni un detalizēti atspoguļojot ārstniecības iestāžu, epidemiologu ieteikumus un citu būtisku informāciju par slimības izplatības un ierobežošanas gaitu. Otrkārt, tā ir sabiedrības noskaņojuma un attieksmes veidošana, un, treškārt, medijiem ir jāuzrunā sabiedrība proaktīvai un saprātīgai rīcībai. Visi šie virzieni ir cieši saistīti, proti, datu, informācijas un viedokļu atspoguļojums rada attiecīgu noskaņojumu un attieksmi, kas savukārt virza sabiedrību konkrētai rīcībai – vai nu saprātīgai un apdomīgai, saredzot krīzes pārvarēšanu kā ikviena Latvijas iedzīvotāja kopdarbu, vai arī baiļu pilnai un vieglprātīgai, kā tas bija redzams 12. decembra protestu laikā Krastmalā. Tieši sabiedrības noskaņojuma uzturēšana un attieksmes veidošana ir viens no nepamanītākajiem aspektiem krīzes mediācijā, un diemžēl mediji tam šobrīd nepievērš pastiprinātu uzmanību. Tas var veicināt ne tikai vieglprātīgu attieksmi un patvaļīgu izturēšanos pret ierobežojumiem, vainīgā meklēšanu, valdības pieļauto kļūdu un nepilnīgās krīzes vadības komunikācijas pastiprinātu pārspīlētu izgaismošanu, bet arī sapratīgas rīcības trūkumu un viltus ziņu pieaugumu kā sociālajos tīklos, tā dažkārt arī pašos medijos. 

Nav noslēpums, ka daļa sabiedrības atzīst vīrusa izraisītās krīzes informāciju par vienveidīgu, apgrūtinošu un sāk izvairīties no tās. Datos pārsātinātā informācija un racionālie fakti ir viens no cēloņiem, kādēļ medijiem ar sabiedrības noskaņojuma uzturēšanu rodas grūtības. Katru dienu tiek publicētas infografikas, veidotas līknes un ziņots par saslimušo un bojā gājušo skaita pieaugumu. Tas, protams, ir nepieciešams, tomēr pandēmijas atspoguļošanai veltītajā mediju saturā salīdzinoši neliels, lai gan pakāpeniski augošs, ir emocionāli uzrunājošs, patiess saturs, kas atspoguļo pandēmijas skarto un tās seku likvidēšanā iesaistīto cilvēku ikdienas pieredzes. Latvijas Mediju ētikas padomes ieskatā tāds saturs varētu konkurēt ar dezinformācijas veidotāju emocionāli piesātinātajiem un maldinošajiem vēstījumiem, kas veicina dažādu sabiedrības grupu uzskatu polarizāciju.

Mediju ietekmē ir dezinformācijas, safabricējumu, manipulatīvu ziņu un citas nepatiesas un maldinošas informācijas pamanīšana un atspēkošana, un pret to ir jāizturas ļoti atbildīgi. Pēdējo mēnešu laikā novērojamas situācijas, kad mediji, tiecoties pēc daudzveidīga satura, mēdz nepārbaudīt vai nekritiski izturēties pret dažādiem viedokļiem un ziņām. Protams, dažādi un dažkārt krasi pretēji viedokļi sabiedrībā vienmēr ir un būs, tādēļ atšķirīgi viedokļi nav jāizslēdz, par tiem ir jādiskutē. Tomēr, ja informācija netiek kritiski un profesionāli izvērtēta un mediji kļūst par kanālu, kurā atspoguļot pilnīgi jebkāda veida saturu, tad redaktoru, žurnālistu un mediju darbam zūd jēga. Tieši krīzes situācijas rada ētikas un atbildības noteikumus, kas ir daudz stingrāki nekā ikdienā, un tie ir nepieciešami, lai mediji netiktu diskreditēti, noturētu kvalitātes latiņu un veicinātu uzticību, nevis mazinātu to. Šajā laikā ir īpaši svarīgi rūpēties par mediju vides kvalitātes saglabāšanu un attīstīšanu sabiedrības interesēs, lai iedzīvotājiem būtu pamats medijiem uzticēties, nevis meklēt un vieglprātīgi noticēt informācijai nepārbaudītās sociālo tīklu “ietekmētāju” jeb influenceru publikācijās. 

Neraugoties uz to, ka valdība mēdz pieļaut kļūdas un ka žurnālistiem, redaktoriem un medijiem var būt kritiska attieksme pret krīzes vadību, valdības pieeju un komunikāciju, šajā kritiskajā un nepārtraukti mainīgajā situācijā, pirmkārt, ir jāpiedāvā risinājumi un atbalsts, nevis tikai jāmeklē vainīgie. Krīzes pārvarēšana ir kopdarbs, kurā jāpiedalās ikvienam Latvijas iedzīvotājam un kurā liela, atbildīga loma ir arī medijiem. Latvijas Mediju ētikas padome aicina medijus saglabāt profesionalitāti un atbildību par vārda brīvību it visos aspektos, tostarp arī kritikas paušanā, un pandēmijas atspoguļojumā priekšplānā izvirzīt sabiedrības ieguvumus un sabiedrības intereses. Medijiem šajā laikā ir jābūt konstruktīvajai balsij, lai sabiedrību saliedētu sekmīgai krīzes pārvarēšanai, jo tikai kopīgiem spēkiem mums tas izdosies. 

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana  – veikšanu ietvaros.  

“Badināt nedrīkst barot” – noslēgusies Latvijas Mediju ētikas padomes diskusija par mediju un politiķu attiecībām

18. decembrī norisinājās jau trešais biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” organizētais tiešsaistes pasākums šajā gadā, proti, diskusija “Mediju un politiķu attiecības: badināt nedrīkst barot”. Diskusijas temats jeb mediju ētikas jautājumi, kas izriet no mediju un politikas mijiedarbības caur mediju finansēšanas un savstarpējo attiecību aspektu, piesaistīja vairāk kā 1000 unikālos skatītājus. Pasākuma tiešraide tika translēta ne tikai Latvijas Mediju ētikas padomes Facebook konta pasākuma sadaļā,  bet arī Latvijas lielākajos ziņu portālos Delfi, TVNET un LSM, LA.lv 

Tiešsaistes pasākums tika iesākts ar Ivetas Kažokas, PROVIDUS direktores un vadošās pētnieces, veiktās izpētes prezentāciju par politiķiem un žurnālistiem, par pasaules mediju ētikas pieredzi dažādu problēmsituāciju risināšanai. Domājot par politiķiem un medijiem, parasti tiek izmantotas trīs metaforas. Pirmkārt, viņu attiecības tiek pielīdzinātas tango – kaismīgai dejai, kas ir diezgan neviennozīmīga un kurā katram ir savs skatījums. Otrkārt, tās ir mīlestības un naida attiecības, viņi ir kā “labākie ienaidnieki” un draugi vienlaikus. Trešā, visspilgtākā metafora norāda, ka mediji pret politiķiem ir tas pats, kas suns attiecībā pret laternas stabu. Šīs metaforas parāda, ka mediju un politiķu attiecības ir cieši saistītas, bet tās nebūt nav vienkāršas – ne tikai Latvijā, bet arī citās demokrātiskās valstīs. Iveta Kažoka sniedz lielisku piemēru par Nīderlandi, kurā veiktā aptauja liecina, ka žurnālistu paštēls būtiski atšķiras no politiķu iespaida par žurnālistiem. Tajā 81% politiķu, bet 66% žurnālistu uzskata, ka mediju atspoguļojums pārāk vadās no notikumiem, kā arī 80% politiķu un tikai 49% žurnālistu uzskata, ka mediji politikas saturam pievērš pārāk mazu uzmanību. Tai pat laikā 84% žurnālistu un 68% politiķu norāda, ka politiķi izmanto žurnālistus, lai nopludinātu informāciju, savukārt 67% žurnālistu un tikai 39% politiķu uzskata, ka politiķi sola vairāk, nekā spēj īstenot. Šādu piemēru un pārmetumu ir daudz, kas lieliski ilustrē, ka attiecības starp šīm divām sabiedrībā tik nozīmīgajām profesijām ir visai komplicētas. Runājot par ētikas principiem politiķu un žurnālistu attiecībās, demokrātisku valstu, tostarp Latvijas, pieredzē pamatā ir spēkā vispārpieņemtie žurnālistikas ētikas principi. Stingrāki standarti jāievēro bezpartejiskiem medijiem, piemēram, BBC Lielbritānijā, kā arī sabiedriskajiem medijiem – piemēram, Latvijas Televīzijai, Latvijas Radio u.tml.. Tāpat var būt īpaši stingri noteikumi vēlēšanu laikam, un arī ierēdņiem, ministriem, to birojiem un padomniekiem ir jāņem vērā vairāki ētikas noteikumi, kas var ierobežot viņu rīcības brīvību attiecībā pret informācijas sniegšanu medijiem. 

Atšķirības mediju ētikas un darbības principos redzams arī tajā, kā politikas žurnālisti uztver savu misiju, un dažādās valstīs žurnālistu priekšstats par to, kas viņi ir, ļoti atšķiras. Spānijas lielie politiskie laikraksti ievērojami mazāk rakstīts par politiķu domstarpībām, mazāk izmantos politikas kā spēles retoriku, nekā tas notiek, piemēram, Dānijā, Lielbritānijā un Vācijā. Savukārt Lielbritānijā aptuveni 10% no politikas atspoguļojuma ir par politiķu privāto dzīvi, bet tas teju nekad netiktu darīts medijos Spānijā un Dānijā. Tāpat pastāv pamatīgas atšķirīgas starp veidiem, kā mediji atspoguļo politisko informāciju, un to lielā mērā nosaka kultūru un sabiedrību atšķirības. Piemēram, Vācijā, Polijā un Zviedrijā ierastā prakse ir saskaņot politiķu citātus un publicēt informācijas avotu, toties Itālijā, Francijā un ASV bieži tiek publicēta anonīma informācija. Tai pat laikā ļoti atšķirīga mediju un politikas kultūra var būt ne tikai ASV un Eiropas salīdzinājumā, bet arī tuvām kaimiņvalstīm, piemēram, Vācijai un Francijai. Tas liecina, ka politiķu un žurnālistu attiecību spektrs jebkurā valstī var variēt no totālas sadarbības uz savietojamām attiecībām ar zināmu spriedzi līdz pat pilnīgai sāncensībai. Noslēgumā Iveta Kažoka rezumē, ka politiķu un žurnālistu attiecības ir maz regulēta joma – uz to reti kad attiecas kas vairāk, kā tikai vispārējie žurnālistikas standarti, tieši tādēļ dažādās sabiedrībās attiecības starp žurnālistiem būs atšķirīgas un paražās balstītas. Ideālā gadījumā politikas žurnālists un politiķis nav ne draugi, ne ienaidnieki, bet viņu starpā pastāv konstruktīva spriedze. 

Pasākumu turpināja PricewaterhouseCoopers Legal zvērināta advokāta Benno Butuļa veiktās izpētes “Valsts nodrošinātā mediju nozares finansējuma korelācija ar preses brīvības indeksu un valsts finansējuma sazobe ar mediju vides attīstību” prezentācija. Attiecībā uz valsts nodrošināto mediju finansējumu, tas ir iedalās divos virzienos – finansējumu sabiedriskajam medijam un valsts atbalstu privātajam medijam. Privāto mediju atbalsta iespējas Eiropas kontekstā ir daudzšķautņainas – pamatā tas ir satura atbalsts, bet tas var būt arī atbalsts nodokļu politikas formā, piegāžu un darbības atbalsts, kā arī citi atbalsta mehānismi. Ārvalstīs, piemēram, Lietuvā, Dānijā, Francijā, Beļģijā u.c., atbalsts privātajiem medijiem ir ievērojamāks nekā Latvijā – tur PVN samazināts līdz aptuveni 5%, maksimāli sasniedzot 10%, kamēr Latvijā privātajiem medijiem PVN ir 12% apmērā. Protams, privāto mediju finansēšanas apjoms un atbalsta mehānismi ir atkarīgi no katras valsts iespējām, tomēr nevaram aizmirst, ka arī privātajiem medijiem ir būtiska loma spēcīgas demokrātijas veidošanā. Savukārt attiecībā uz sabiedriskā medija finansēšanu, tas ir viens no būtiskākajiem valsts uzdevumiem – neatkarīgs sabiedriskais medijs ir viens no pīlāriem, kas veido demokrātisku sabiedrību. Latvijā sabiedrisko mediju budžets ir aptuveni 28 miljoni eiro, to sastāda dotācijas un vēl šī brīža darbība reklāmas tirgū. Jau nākamgad paredzēta pilnīga sabiedrisko mediju izeja no reklāmas tirgus, kas var vēl vairāk saasināt esošo situāciju un “cīņu” par budžetu, kā arī radīt praktiskus šķēršļus mediju darbam un attīstībai, un jau šobrīd līdzekļu nepietiekamība un budžeta plānošanas problēmas praktiski ietekmē mediju brīvību un lēmumu pieņemšanu. Butulis mediju finansēšanas jautājumus ir skatījis arī starptautisku žurnālistikas kvalitātes radītāju, piemēram, Demokrātijas transformācijas, Pasaules preses brīvības un citu indeksu, kontekstā. Runājot konkrēti par Pasaules preses brīvības indeksu, tajā tiek vērtēts valstu stāvoklis žurnālistikas kvalitātē. Kā svarīgākais kritērijs izvirzīta politiskā neatkarība – jo atklātāka politiskā ietekme valstī, jo zemākā vietā tā ierindojas, kā tas vērojams Ziemeļkorejas, Ķīnas, Vjetnamas un Irānas gadījumos. Toties augšgalā ar lielisku neatkarību atrodas Norvēģija, Somija, Dānija un Zviedrija. Latvija šajā sarakstā ierindojas 22. vietā, savukārt mūsu kaimiņvalsts Lietuva, kurā ir apjomīgāks mediju finansējums, atrodas 28. vietā, bet Igaunija – 14. vietā. Tātad tieša korelācija starp finansējuma apmēru un preses brīvību, kā arī demokrātijas kvalitāti nepastāv. Benno Butulis pauž, ka šie indeksi atspoguļo zināmas tendences, taču nespēj parādīt ekonomiski trauslās vietas finansējuma piešķiršanā. Proti, lai gan Latvija ierindojas relatīvi augstu šajos rādītājos, tas nenozīmē, ka Latvijā nav ievērojamas problēmas attiecībā uz šiem jautājumiem. Viņš uzsver, ka mediju neatkarība ir konstitucionāli aizsargāta vērtība, un pietiekams un prognozējams finansējums ir priekšnoteikums neatkarībai. Vadoties pēc pasaules prakses, iespējamie risinājumi, kā situāciju Latvijā varētu uzlabot, ir dažādi. Viens no tiem varētu būt obligāta sabiedrības iesaiste medija finansēšanā, ievērojot samērīgus izņēmumus. Protams, ir iespējami modeļi ar citādāku finansējumu, taču svarīgākais ir, lai prognozējamā finansējuma daļa būtu ievērojama.

Otrā pasākuma daļa norisinājās kā diskusija, kurā Iveta Kažoka, Jaunās konservatīvās partijas senators, pasniedzējs un Austrumeiropas politikas eksperts Andis Kudors, kā arī TVNET žurnālists un topošais politologs Iļja Kozins centās “ievietot komatu” teikumā “badināt nedrīkst barot” un rast atbildi uz jautājumu par šābrīža situāciju (status quo) mediju un politiķu attiecībās Latvijā. Atklājot diskusiju, Iļja Kozins norāda, ka labā, spēcīgā demokrātijā mediju “barošana” ir pašsaprotama lieta, un pēc būtības mediji, it īpaši sabiedriskie, ir “jābaro”. Tomēr, viņaprāt, mehānismi, kā sabiedriskie mediji Latvijā tiek finansēti, ir nepieņemami. “Salīdzinot ar Vāciju, kur sabiedrisko mediju finansējums ir piesaistīts noteiktam nodoklim, kas to arī padara par sabiedrisko mediju, ko finansē katrs cilvēks, tad Latvijā finansējums nav pastāvīgs, piemēram, Latvijas Radio 4 gadījumā katru gadu par finansējumu bija atsevišķi jālemj. Šāda kārtība, kur ministri katru gadu nolemj, cik liels finansējums konkrētajam sabiedriskajam medijam ir jāpiešķir, man šķiet ne visai pieņemama. Par to būtu jālemj un ar nodokļu maksājumiem arī jāatbalsta visai sabiedrībai, lai nodrošinātu sabiedrisko mediju kvalitāti un darbošanos sabiedrības interesēs,” stāsta Kozins. Andis Kudors, paužot savu personīgo redzējumu, skaidro, ka nav šaubu, ka mediju finansējumam jābūt stabilam, paredzamam un pietiekamam. Vienlaikus viņš uzsver, ka atbilstošam finansējumam ir jāiet roku rokā ar kvalitatīvu mediju darbu. Savukārt Iveta Kažoka uzskata, ka jautājums nav vairs tikai sabiedriskajiem medijiem. Protams, sabiedriskajiem medijiem ir jābūt labi finansētiem no valsts puses, lai tie būtu redakcionāli neatkarīgi un varētu īstenot savu sabiedriski svarīgo misiju, bet šobrīd, kad ir tik ļoti mainījušies apstākļi un apsvērumi, lai komercmediji varētu pastāvēt, piemēram, mainoties tehnoloģijām, tie vairs nevar rēķināties ar labiem ieņēmumiem no reklāmas, valstij būtu vairāk jāatbalsta arī šie mediji. Tas nepieciešams, lai papildus sabiedriskajiem medijiem pastāvētu un iedzīvotājiem būtu pieejamas arī citas alternatīvas. Viņasprāt, apzināts valsts atbalsts šajā jomā ir kritiski svarīgs, lai balstītu šobrīd drūpošo komerciālo mediju telpu.

Apskatot jautājumu par to, kāda ir Latvijas politiķu un mediju savstarpējā komunikācija, Iļja Kozins norāda, ka, vērtējot pēdējo Saeimas sasaukumu, politiķu komunikācija varētu būt daudz augstākā līmenī. Tomēr arī žurnālisti mēdzot pārspīlēt, pārāk emocionāli uztvert un atspoguļot dažādas situācijas. Tādēļ Kozins uzskata, ka politiķiem un žurnālistiem vajadzētu rīkoties viedāk un būt iecietīgākiem vienam pret otru, turklāt tas neizslēdz to, ka žurnālisti un mediji turpina darboties kā sabiedrības interešu sargsuņi. Andis Kudors piekrīt, ka abu pušu savstarpējai komunikācijai jābūt cieņpilnai un iejūtīgākai nekā līdz šim. Viņš norāda, ka politika Latvijā ir agresīva vide, kurā būt nepārtrauktā “komunikācijas kautiņā” nav pieņemami, tādēļ kā žurnālistiem, tā politiķiem ir jāuzņemas atbildība, veidojot savstarpējās attiecības. Iveta Kažoka vērš uzmanību uz, viņasprāt, būtiskāko jautājumu mediju un politiķu attiecībās – kā izveidot tādu mediju sistēmu, kur nepazūd sabiedriski svarīgais saturs, kur medijiem ir pietiekami resursi, lai to veidotu, un kur attiecības ar politiķiem ir ne naidīgas, ne pārlieku draudzīgas un noteikti ne atkarīgas no finansiālajiem aspektiem? Vienlaikus vislielākais izaicinājums ir, kā neļaut politiķiem, kuriem nav pārāk labi nodomi attiecībā uz sabiedrības attīstību un nākotni, sagraut demokrātijas institūciju, kurā mediji vēl aizvien ir pietiekami spēcīgs balsts. Tāpat Kažoka uzsver atbildību, kas jāievēro abām pusēm. Viņa norāda, ka demokrātiskā sabiedrībā politiķi tiek uzraudzīti vairāk, jo no politiķa lēmuma ir daudz lielāks svars, nekā no, piemēram, viena žurnālista lēmumiem. Ja mediju atbildībā pēdējo gados ir pamanāms progress, tad politiķu atbildībā vērojams tieši pretējais, turklāt politiķiem mūsdienās vairs nav nepieciešamas labas vai pat neitrālas attiecības ar žurnālistiem, jo informāciju savai auditorijai politiķi var nodot citos kanālos, tostarp ar sociālo tīklu starpniecību. Papildus esošajiem dalībniekiem diskusijai pieslēdzās arī RSU Komunikācijas fakultātes prodekāns un docētājs, partijas “Attīstībai/Par!” biedrs Ainārs Dimants, kurš savulaik bijis arī NEPLP priekšsēdētājs. Ainārs Dimants piekrīt Ivetai Kažokas viedoklim, norādot, ka politiķu un mediju attiecību jautājumā bumba lielākoties ir politiķu laukuma pusē. Vienlaikus viņš uzsver, ka mediju sistēma nevar būt pakļauta politiskajai sistēmai – nedrīkst būt tā, ka “tas, kurš maksā, pasūta mūziku”. Viņaprāt, svarīgākais mediju un politiķu attiecībās ir profesionālisms – pie politiķu profesionālisma pieder mediju politikas kompetence par mediju lomu demokrātiskā iekārtā, sākot ar varas dalīšanas principu. Savukārt žurnālistu profesionālā kompetencē ietilpst notikumu atspoguļošana pēc to būtības. Viņš uzskata, ka fokusam nevajadzētu būt uz pašiem procesiem un žurnālistiem nevajadzētu iet politiskās dienaskārtības pavadā, bet gan koncentrēties uz politiķu pieņemto lēmumu atspoguļošanu. 

Vaicāts, kāda ir mediju loma dezinformācijas atspēkošanā un vai medijiem jāiesaistās cīņā ar viltus ziņām, Iļja Kozins neuzskata to par cīņu. Protams, atsevišķi ir jāizceļ dažādi projekti, piemēram, Re:Baltica īstenotais Re:Check, kur tiek pārbaudīti konkrēti fakti un apgalvojumi, tomēr, viņaprāt, vienīgā mediju loma dezinformācijas apkarošanā ir savu pienākumu pildīšana maksimāli kvalitatīvi, atbildīgi un pilnā apmērā. Arī Iveta Kažoka piekrīt Kozina teiktajam, uzsverot, ka žurnālistu misija ir sniegt sabiedrībai tai nepieciešamo informāciju. Runājot par dezinformāciju, viņasprāt, svarīgas ir divas lietas – pirmkārt, kas ir dezinformators un kas aiz tā visa stāv. Parasti Latvijas žurnālisti vismaz lielākajos un kliedzošākajos gadījumos ir centušies noskaidrot, kas un ar kādu motivāciju ir izplatījis dezinformāciju. Otrkārt, ja žurnālisti redz, ka sabiedrībā par kādu jautājumu veidojas aplams skatījums, kas nav faktos balstīts, būtu nepieciešams sagatavot materiālus, kas skaidro, kā ir patiesībā. Vēl viena lieta, uz ko Kažoka vērš uzmanību un kas ir kļuvusi izplatītāka tieši pēdējo gadu laikā, patiecoties sociālo tīklu popularitātes pieaugumam un dezinformācijas kā Krievijas politiskās cīņas ieroča izmantošanai, ir faktu pārbaude. Viņai uzskata, ka tā ir svarīga lieta, bet nav pārliecināta, ka ar to jānodarbojas žurnālistiem. Tā drīzāk varētu būt citas, atsevišķas profesijas kompetence. 

Tiešsaistes diskusijas “Mediju un politiķu attiecības: badināt nedrīkst barot” ierakstu ir iespējams noskatīties “Latvijas Mediju ētikas padomes” Facebook kontā. Aicinām sekot līdzi aktuālajai informācijai un sociālo tīklu aktivitātēm, lai uzzinātu vairāk par biedrības plānotajiem pasākumiem arī turpmāk. 

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.

Nepatiesa informācija, iespējams personas datu aizsardzības pārkāpums un objektivitātes trūkums – Latvijas Mediju ētikas padome decembrī izvērtējusi virkni sūdzību

Decembrī norisinājās Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” izveidotās Ētikas padomes ikmēneša sēde. Ņemot vērā valstī nozīmētos pulcēšanās ierobežojumus, sēde notika attālināti, un tajā tika izvērtētas sūdzības par personas datu aizsardzības pārkāpumu LTV1 raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” un objektivitātes trūkumu portāla www.nra.lv veidotajā publikācijā. Tāpat tika izvērtētas sūdzības par nepatiesas informācijas paušanu divos raidījumos – LTV7 “Personīgā lieta” un TV24 “Preses klubs”. 

Sūdzībā par personas datu aizsardzības pārkāpumu tās iesniedzējs – pirmsskolas izglītības iestāde Rīgā – norādījis, ka bērnudārzā vairākus mēnešu strādājusi skolotājas palīdze, kura slepus uzņēmusi video materiālus. Tie tikuši demonstrēti LTV1 raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, bet to uzņemšana nav bijusi saskaņota nedz ar pirmsskolas izglītības iestādes vadību, nedz materiālos redzamo bērnu vecākiem. Atbildot uz šo sūdzību, LTV1 norādīja, ka slēpti filmētajos video materiālos gan pedagogu, gan bērnu sejas ir aizklātas, tādējādi nodrošinot samērīgu līdzsvaru starp tiesībām uz personu privāto dzīvi (tostarp personas datu aizsardzību) un tiesībām uz vārda un informācijas brīvību. Šajā gadījumā Ētikas padome nekonstatē Biedrības Ētikas kodeksā nostiprināto principu pārkāpumu, bet vienlaikus atgādina, ka raidījumā uzmanība pievērsta tikai pirmsskolas izglītības iestādes darba negatīvajiem aspektiem. Līdz ar to Ētikas padome iesaka atturēties no pārāk vienpusīga skatījuma, kas varētu nodarīt nepamatotu kaitējumu gan konkrētās pirmsskolas izglītības iestādes, gan pirmsskolas izglītības iestāžu darbinieku reputācijai kopumā. 

Azerbaidžānas vēstniecības iesniegtajā sūdzībā apgalvots, ka portāla www.nra.lv veidotajā publikācijā par Armēnijas un Azerbaidžānas militāro konfliktu Kalnu Karabahā atspoguļots tikai vienas puses viedoklis un tādējādi tikuši pārkāpti Biedrības Ētikas kodeksa godprātības, daudzveidības, diskriminācijas un naida kurināšanas aizlieguma principi. Tāpat vēstniecība norādījusi, ka publikācijas veidotājs, atbildot uz sūdzību par rakstu, paudis atbalstu Armēnijai un negatīvi atsaucies uz Azerbaidžānas puses nostāju, tādā veidā pārkāpjot mediju objektivitātes un neitralitātes principu. Arī šajā gadījumā Ētikas padome nekonstatē pārkāpumus, norādot, ka mediju redakcionālās neatkarības un autonomijas princips paredz tiesības izvēlēties intervējamās personas atbilstoši medija redakcionālajai politikai – nevienam nav tiesību pieprasīt, lai medijs intervētu kādu konkrētu personu. Tomēr Ētikas padome vērš uzmanību, ka, atspoguļojot militāru konfliktu, medijam ir jābūt ļoti rūpīgam un jānodrošina pēc iespējas balsansētāks viedokļu atspoguļojums. Arī intervējot tikai vienas no konfliktā iesaistīto pušu pārstāvjiem, medijs var nodrošināt plašāku informāciju par aplūkoto problēmjautājumu, lai auditorijai būtu labāk saprotams tā konteksts. Ētikas padome rosina līdzīgos gadījumos pēc iespējas sekmēt pašregulatīvu mehānismu piemērošanu informācijas atspoguļošanai, it īpaši, ja notikumā iesaistītās puses ir izteikti polarizētas. 

Ētikas padome izskatījusi arī divas sūdzības par nepatiesas informācijas publicēšanu, kurās to iesniedzēji norādījuši uz neprecizitātēm LTV7 raidījumā “Personīgā lieta” un TV24 raidījumā “Preses Klubs”. Sūdzības iesniedzējs LTV7 raidījumā saskatījis patiesībai neatbilstošu informāciju par to, ka raidījumā intervētā persona neesot saņēmusi aizdevuma līgumā noteikto aizdevuma summu un ka to apliecinot ne tikai sūdzībai pievienotais tiesas spriedums civillietā, bet arī mobilā telefona sarunu ieraksti. Izskatot sūdzību, tai pievienotos dokumentus un saņemot LTV7 skaidrojumus, Ētikas padome nav konstatējusi, ka izplatītā informācija būtu nepatiesa. Vienlaikus Ētikas padomes locekļi norāda, ka ar sūdzībā aplūkoto situāciju ir saistīti vairāki tiesiski strīdi, kuru juridiskās detaļas vēl tiek pilnībā noskaidrotas, tostarp izmantojot kriminālprocesuālas metodes. Aplūkojot mediju un žurnālistu darba ētiskos apsvērumus, jāņem vērā, ka sabiedrība cenšas izmantot mediju palīdzību, vienlaikus mediji, palīdzot skaidrot kāda savstarspēja strīda apstākļus, pilda sabiedrības sargsuņa funkciju. 

Savukārt LTV iesniegtajā sūdzībā par TV24 raidījumu “Preses klubs” teikts, ka raidījuma vadītājs paudis nepatiesu informāciju, norādot, ka LTV ir filmējusi Valsts prezidenta uzrunu un komercmedijiem, kas vēlētos uzrunu pārraidīt, prasījusi samaksu vairāk nekā 700 eiro apmērā. Šajā gadījumā ticis konstatēts Biedrības Ētikas kodeksa 4.6.1. punktā nostiprinātā faktu pārbaudes principa pārkāpums. Ikviena mediju pienākums ir atspoguļot patiesu informāciju, turklāt nav pieļaujama un ir novēršama nepatiesas, sagrozītas vai maldinošā formā pasniegtas informācijas izplatīšana. Ētikas padomes locekļu ieskatā medijs nav veicis pietiekamu pārbaudi par informācijas atbilstību faktiem, tādējādi iespējami kaitējot cita medija reputācijai. Vienlaikus Ētikas padome uzskata, ka šajā situācijā ir piemērojams Biedrības Ētikas kodeksa 6.2. punktā nostiprinātais mehānisms – medijam faktoloģiskas kļūdas gadījumā ir pienākums pēc iespējas ātrāk publicēt kļūdas labojumu. 

Biedrība “Latvijas Mediju ētikas padome” veiksmīgi turpina savu otro darbības gadu, turklāt Biedrības Ētikas kodeksam ir pievienojušies vairāki mediji. Pēdējo mēnešu laikā par Ētikas kodeksa atzīšanu saņemti iesniegumi no tādiem medijiem kā SIA "DAUTKOM TV", SIA "MEDIASTRIMS", SIA "Kurzemes televīzija", SIA "TV9 Pakalni", SIA "EHO studija", SIA "TV Kursa" un Biedrības "Latviesi.com".

Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.