Skaidrīte Lasmane: Nevainīguma prezumpcija un apsūdzības publicitāte medijos

Nevainīguma prezumpcija un apsūdzības publicitāte medijos

Kas ir šis maģiskais arguments, kuram, izrādās, ir, varētu teikt, biedinošs un brīdinošs, bet it kā pilnīgi likumīgs noklusējuma efekts?

Pieņēmuma vēsture un saturs mūsdienās

Nevainīguma prezumpcija ir juridisks termins ar morālu saturu, kas atzīstams par profesionālu tiesvedības principu – taisnīgas un uzticamas tiesas, kā arī jurista ētikas apliecinājumu. Nevainīguma prezumpcija ir iepriekšējs krimināli apsūdzētā vainas neesamības pieņēmums pēc iespējas taisnīgāka sprieduma vārdā (latīņu praesumptio tulkojumā nozīmē pieņēmumu, sagaidas, nojautu). Tā mērķis nav saistīts ar apsūdzības fakta pārskatīšanu, bet ar pierādījuma pamatīguma un  atbildīguma nodrošinājumu taisnīga sprieduma vārdā. Tiesas procesam jāsākas nevis ar iepriekšēju vainas atzīšanu, bet ar nevainīguma pieņēmumu, procesuāli uzrādot pēc iespējas pilnīgākus un precīzākus pierādījumus atbilstoši likumam.

Prezumpciju vada humāns un morāls apsvērums – ar drošāku un pārliecinošāku pierādījumu novērst paviršu un nepamatotu tiesas spriedumu. Lai nepieļautu nevainīgā netaisnīgu notiesāšanu, dažkārt šaubu gadījumā par labāku atzīts apsūdzētā attaisnojums, nevis netaisni un nepamatoti piespriests sods nevainīgajam. Kaut arī  parasti lietotais apgalvojums, ka taisnīguma vārdā labāk atstāt nesodītu vainīgo, nevis notiesāt nevainīgo,  dažkārt atzīts par diskutablu, tomēr humānu apsvērumu un cilvēktiesību vārdā kļūdains tiesas spriedums un sods “bez vainas vainīgajam” atzīstams par nepiedodamu ļaunumu salīdzinājumā ar apsūdzētā attaisnojumu pamatotu šaubu gadījumā. Romiešu princips – labāk atstāt nesodītu vainīgo nekā sodīt nevainīgo joprojām pamatoti paliek dienas kārtībā.  Īpašu svarīgumu minētais vēsturiskais princips pagātnē ieguvis un dažās valstīs joprojām iegūst nāvessoda piespriešanas gadījumos.

Tik saprotamas un loģiskas ir nevainīguma prezumpcijas morālās funkcijas kopš Babilonijas valdnieka Hammurapi likumiem, 13.gadsimta Eiropas un Lielās Franču revolūcijas hartas laikiem. Arī mūsdienās Eiropas savienības Pamattiesību hartas 48. pants un ES cilvēktiesību hartas 6. pants deklarē nevainīguma prezumpciju: “Ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.” Līdzīgi arī Latvijas Satversmes 92. panta otrais teikums, gan nelietojot nevainīguma prezumpcijas jēdzienu, deklarē : “Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu“.

Nevainīguma prezumpcija  neapšaubāmi ir godprātīga un uzticama tiesas procesa daļa, humāns un nozīmīgs princips, lai patiešām piespriestu sodu tikai nešaubīgu pierādījumu rezultātā un nenotiesātu bezvainīgos bez skaidri argumentēta vainas pamatojuma, mēģinot novērst katras šaubas par nepatiesu vainas uzrādījumu. Apsūdzētais procesuāli nav notiesājams, kamēr prokurors nav pārliecinoši pamatojis katru apsūdzības faktu. Nevainīguma pieņēmums  ieviests par labu taisnīga tiesas lēmuma neitralitātei un pamatotībai.

Mūsdienu pētniecībā pats nevainīguma pieņēmuma princips saņēmis dažādu formulējumu un skaidrojumu (Martir&Dahlman, 2019). Tā komunikācija saistīta galvenokārt ar vēlmi un vajadzību uzlabot krimināltiesību sistēmu. Izvirzās jautājumi par to, kuram būtu jāpieņem citus par nevainīgiem -- policijai, prokuroriem, tiesnešiem? Ko saprast ar nevainīgumu? (Chin, 2018). Dažkārt nevainīguma prezumpcijas jēdziens skatīts skeptiski, citreiz piedāvāts tā niansēts priekšstats, izšķirot plašāku un šaurāku, kognitīvu vai praktisku skaidrojumu, pievērsta uzmanība tā atšķirīgām izpratnēm dažādās valstīs, taču tas joprojām saglabā pamatfunkcijas. Pirmkārt, tas atzīstams par vēsturisku un humānu apsūdzētā tiesiskas aizsardzības instrumentu. Otrkārt, tas virza uzrādīt pēc iespējas nešaubīgākus apsūdzētā vainas pierādījumus, distancējoties no aizspriedumiem, stigmatizācijas un paviršiem iepriekšpieņēmumiem.

Komunikācijas dilemmas

Interese par kriminālnoziegumiem sabiedrībā nav noliedzama. Kriminālziņas ir līdzeklis mediju reitingiem un auditorijas audzēšanai. To apliecina arī detektīvstāstu pieprasījums kino un literatūrā. Taču nevainīguma prezumpcijas princips nepieļauj plašu un atklātu nozieguma informāciju tiesvedības norises laikā. Auditorijas vēlmi saņemt izvērstu iespējamo likumpārkāpuma atreferējumu ierobežo, pirmkārt, prezumpcijas noteiktās apsūdzētā cilvēktiesības, kā arī, privātuma aizsardzības normas, otrkārt, nevēlama izraisītās publicitātes  atgriezeniska ietekme uz tiesas neatkarību un neitralitāti.

Cik tālu mediji var atklāt ziņu par apsūdzības un tiesvedības saturu? Kādu informāciju var atzīt par apsūdzētā privāto datu nelikumīgu atklāšanu, par goda aizskārumu, neslavas celšanu, nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu?

Attieksmē pret vēl nenotiesātas personas atveidojumu medijos zināma anonimitāte būtu ieteicama, ievērojot privātuma  aizsardzību un cilvēktiesības. Cilvēka reputācija pašsaprotami cieš jau no paša apsūdzības fakta publiskojuma. Ne apsūdzības cēlonībā, ne tās sekās nav vainojami žurnālisti.  Publisko tēlu acīmredzami ievaino pat vēl neizvērsta valsts ierosinātās tiesvedības ziņa, par kuru sabiedrībai ir pamatotas tiesības zināt. Tomēr pat vēlākais attaisnojošais spriedums pilnībā neatceļ iepriekšējo publiski veidoto apsūdzētā identitāti un reputācijas pazeminājumu, tāpēc mediju  ētika apsūdzības komunikācijā neatceļ zināmu anonimitāti, pienākumu ļaunprātīgi neizmantot datus ziņkārībai par apsūdzētā privāto dzīvi un atbildību par privātuma tiesībām. (Craig, 2022). Morālu gaumi apliecina atturīga un pārdomāta  leksikas izvēle apsūdzētā un viņa vainas raksturojumā. Nav jāaizsteidzas priekšā tiesas spriedumam, neveicinot personas stigmatizāciju (Campbel, 2013). Godprātība un neitralitāte vajadzīga, publiski atklājot apsūdzības saturu detalizēti. Nevainīguma prezumpcijas atbalss komunikācijā liek rēķināties gan ar apsūdzētā privātumu, gan ar cilvēktiesībām, izvēloties pienācīgu veidu, kā vēstīt apsūdzības faktu auditorijai.  

Diskusijas izraisa 2017. gadā iesāktās #MeToo kustības ierosinātie tiesvedības procesi par seksuālu uzmākšanos un vardarbību, ko raksturo zināms pieredzes trūkums likumdošanā un lietu izskatīšanā, kā arī pārliecinošu pierādījumu iegūšanas specifika. Jo vairāk tāpēc nevainīguma prezumpcijas ietekmē mediju ētika nepieļauj emocionāli asas un nievājošas valodas lietojumu pirmstiesas sprieduma ziņojumos. Nosaucot vārdā mākslinieku un pievienojot “seksuālās varmācības”, “varmākas”, “izvarošanā apsūdzētā” un līdzīgus apgalvojumus pirms tiesas sprieduma,  žurnālista ētiku var pamatoti pakļaut jautājumam.

Apsūdzības publiskojuma veidu izvēle

Nevainīguma prezumpcijas lietojumam ārpus tiesas zāles ir savas robežas. Kognitīvi nevainīguma pieņēmums saistīts ar sarežģītu juridiskās argumentācijas loģiku, kamēr praktisks lietojums   attiecas uz jau minēto liegumu nepieļaut nevainīgi notiesāto gadījumus. Tas uzliek par pienākumu tiesvedībā iesaistītajiem, procesu uzsākot,  pieņemt, ka apsūdzība ir vēl tikai prokurora pagaidu hipotēze, kura, iesaistot zvērinātos, ir skaidri jāpierāda. Un tomēr tā ir un paliek apsūdzība. Lai arī vēl nepierādīta, nozieguma un vainas iespējamība nav atcelta  un nepastāv nulles līmenī. Žurnālistu taisnīgums, godprātība un drosme atklāt ļaunumu vienmēr un vienlaikus ar tiesiskumu atzīstama par ētisku mērķi un pienākumu. Noziegumu publicitātes pieprasījums pieaug, un digitālās komunikācijas iespējas tikai vairo un apmierina publikas vēlmi zināt. Tomēr cilvēktiesību, cieņas un privātuma aizsardzības  vārdā  medijiem nākas rēķināties ar nevainīguma prezumpcijas iedibināto cilvēcīgo attieksmi un saglabāt tās atbalsi arī viņpus juridiska lietojuma robežām. Ne mazāk svarīgs par faktiskumu ir veids, kā ziņot par apsūdzības faktu, nepārkāpjot cilvēktiesības.