Mediju ētikas padomes skaidrojums par termina "sabiedriskais medijs" lietojumu
Ētikas padome uzskata, ka ir jāciena jebkura cilvēka tiesības izteikt viedokli un izmantot tā izteikšanai piemērotus apzīmējumus. Tāpat augstu vērtējama ir mediju kritikas loma pašu mediju atbildīguma veicināšanā. Vienlaikus Ētikas padome akcentēja, ka medijiem jāņem vērā arī citi aspekti, cenšoties pieturēties pie godprātības un atbildības principiem. Apzinoties jautājuma sarežģītību, Ētikas padome sagatavoja skaidrojumu par aktualizēto jautājumu, skaidrojot sabiedrisko mediju termina nozīmi un atšķirību no terminiem “valsts medijs”, “komerciālais medijs”, kā arī iemesliem, kāpēc uz sabiedriskajiem medijiem nereti tiek attiecināts termins "valsts medijs". Starp šiem iemesliem ir gan nepietiekama izpratne, gan apzināti centieni diskreditēt sabiedrisko mediju, mazināt cilvēku uzticēšanos.
Tālākā tekstā lasāms Ētikas padomes locekles, RSU Sociālo zinātņu fakultātes profesores, vadošās pētnieces Anda Rožukalnes skaidrojumu par dažādiem šī jautājuma aspektiem, kam pievienojas arī pārējie Ētikas padomes locekļi.
Sabiedrisko un valsts mediju jaukšana vai to apzīmējumu kā sinonīmu lietošana publiskajā vidē ir visai izplatīta. Tāpēc vēlamies atgādināt pamatus. Eiropas Raidorganizāciju apvienība (EBU) sabiedrisko medijus definē kā mediju organizācijas, ko “sabiedrība veido sabiedrībai”, lai padarītu apraidi un digitālo saturu pieejamu visiem iedzīvotājiem.
Sabiedrisko mediju pienākums ir darboties saskaņā ar universāluma, neatkarības, izcilības, daudzveidības un atbildības principiem, kalpojot sabiedrībai, nevis komerciālām vai politiskām interesēm. Labi funkcionējošiem sabiedriskajiem medijiem (Kozak, 2024) ir jānodrošina visiem pilsoņiem augstas kvalitātes, objektīva un daudzveidīga satura pieejamība, vienlaikus saglabājot institucionālo neatkarību, pārredzamu pārvaldību un atbildību sabiedrības priekšā. Sabiedriskie mediji darbojas neatkarīgi un to uzdevums ir kalpot sabiedrības interesēm, lai gan bieži vien to darbību nodrošina publisks finansējums.
Savukārt valsts plašsaziņas medijus raksturo valdības īpašumtiesības un redakcionālā kontrole. Tie nereti izveidoti, lai nodrošinātu valsts vai valdības vēstījumu izplatīšanu un tiem var trūkt redakcionālās autonomijas, savukārt sabiedriskajiem medijiem ir jāpaliek politiski neitrāliem un atbildīgiem pilsoņu, nevis valdības iestāžu priekšā.
Ētikas padome nepiekrīt medija atbildē teiktajam, ka apzīmējums “valsts” medijs ir “juridiski un faktoloģiski pamatots”. Tā ir ļoti mehāniska izpratne, jo Sabiedrisko elektronisko palašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums nosaka, ka Latvijā ir “sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi”. Vairākos likuma pantos ir uzsvērts likuma gars – neatkarīgi, kulturāli un saturiski daudzveidīgi, plurālistiski mediji, kas strādā visas sabiedrības un tās dažādo grupu interesēs (skat., piemēram, 2., 2., 3., 5., 9., 11., 12., 17., 20. pantu).
Lielākajā daļā ES mediju sistēmas darbojas pēc duālā modeļa, kur sabiedriskie mediji pastāv līdzās komerciālajiem medijiem, katram pildot papildinošas, tomēr atšķirīgas lomas. Sabiedrisko mediju uzdevums ir kalpot sabiedrības interesēm – nodrošināt augstas kvalitātes ziņas, kultūras saturu un sociāli vērtīgas programmas, kas ir redakcionāli neatkarīgas un iekļaujošas. Tās palīdz uzturēt veselīgu sabiedrisko sfēru, piedāvājot objektīvu informāciju, ko neierobežo komerciālas intereses. Turpretī komerciālie mediji darbojas pēc tirgus noteiktiem modeļiem, izmantojot izklaides un masu auditoriju piesaistošu saturu. Šī konkurētspējīgā vide nodrošina satura daudzveidību un dažādu auditorijas vēlmju apmierinājumu.
Vairāk nekā 30 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas sabiedriskie mediji Latvijas Radio un Latvijas televīzija ir attīstījušies par spīti regulāriem centieniem politiski pakļaut un ietekmēt to neatkarību (Beitika, 2016). Tomēr joprojām LSM virzienā tiek raidīts apzīmējums “valsts” medijs. Šāda retorika var ietvert dažādus mērķus un dažādas nozīmes.
Kāpēc ik pa laikam publiski sabiedriskie mediji tiek saukti par “valsts” medijiem?
Viens no iemesliem var būt nezināšana, kā atšķiras sabiedriskie un valsts mediji, jebkuru nodokļu līdzekļu finansētu institūciju saucot par valsts iestādi. Tomēr plašsaziņas mediju būtība ir atšķirīga, to unikālās funkcijas, kuru izpilde iespējama darbojoties brīvi un neatkarīgi, nav tieši attiecināmas uz valsts funkcijām un, galvenais, valsts kontroli, ietekmi uz saturu.
Vienlaikus Ētikas padome nenoliedz, lai gan sabiedriskie mediji daudzās valstīs saņem sabiedrības atbalstu un uzticēšanos, tie mūsdienās darbojas kontekstā (Moss & Edwards, 2024), kur to leģitimitāti iedragā mediju attīstībai nelabvēlīgi mediju politikas lēmumi un populistiskas politiskās komunikācijas stilā ieturēti paziņojumi, kuros sabiedriskie mediji tiek saistīti ar elites (Holtz-Bacha, 2021) interešu apkalpošanu. Tāpēc apzīmējums “valsts” medijs arvien biežāk sastopams kā daļa no populistiskas komunikācijas.
Pret sabiedriskajiem medijiem vērstais populisms ir daļa no anti-mediju retorikas (Wolleschensky, & Sehl, 2025), ko izplata gan politiski spēki, gan atsevišķi sabiedrības pārstāvji, īpaši sociālās tīklošanās platformu vidē. Visbiežākais pārmetums sabiedriskajiem medijiem ir apgalvojumi, kas tos saista ar aktuālās valdības un elites (Fawzi & Krämer, 2021; Holtz-Bacha, 2021) interešu apkalpošanu.
Lai gan mediju kritika ir būtiska demokrātijas attīstībā, mūsdienu vidē tā var izpausties konstruktīvi un tā var tik izmantota, lai noliegtu sabiedriskā medija vai citu mediju lomu. Tāpēc atsevišķi autori iesaka nodalīt konstruktīvu kritiku, savukārt emocionāli ciniskus izteikumus par medijiem nesaukt par kritiku (Wolleschensky, & Sehl, 2025; ), jo tiem parasti pietrūkst pamatojumu, tie ir pilni ar nepieklājīgiem un neatbilstošiem apzīmējumiem, ierobežojot demokrātisku diskusiju un plurālismu. Tāpēc nepamatoti, naidīgi apzīmējumi būtu saucami par pret medijiem un žurnālistiem vērstiem populistiskiem uzbrukumiem.
- Beitika, I. (2016). Sabiedriskais Medijs un Sabiedriskais Labums: Latvijas Perspektīva. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte.
- Curran, J., Iyengar, S., Brink Lund, A., & Salovaara-Moring, I. (2009). Media System, Public Knowledge and Democracy: A Comparative Study. European Journal of Communication, 24(1), 5-26. https://doi.org/10.1177/0267323108098943
- Fawzi, N, & Krämer, B. (2021). The media as part of a detached elite? Exploring anti-media populism among citizens and its relation to political populism. International Journal of Communication, 15, 3292–3314.
- Holtz-Bacha, C. (2021). “The Kiss of Death. Public Service Media Under Right-Wing Populist Attack.” European Journal of Communication 36 (3): 221–237. https://doi.org/10.1177/0267323121991334.
- Moss, G., & Edwards, L. (2024). Public deliberation and the justification of public service media. International Journal of Cultural Policy, 31(3), 322–337. https://doi.org/10.1080/10286632.2024.2342277
- Kozak, M. (2024). The Media Pluralism Principle, The Financing of Public Broadcasters, and EU Law. German Law Journal, 25(1), 111–127. doi:10.1017/glj.2023.100
- Wolleschensky, J., & Sehl, A. (2025). The Populist Threat to Public Service Media (PSM): Experiences, Responses and Impact of Populist Attacks on PSM Representatives. Journalism Studies, 1–21. https://doi.org/10.1080/1461670X.2025.2502012