Atziņas no Latvijas Mediju ētikas padomes pasākuma “Mediju un politiķu attiecības: 2022. gada kurss”Atziņas no Latvijas Mediju ētikas padomes pasākuma “Mediju un politiķu attiecības: 2022. gada kurss”
22. februārī norisinājās Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” tiešsaistes notikums “Mediju un politiķu attiecības: 2022. gada kurss”, lai aplūkotu un skaidrotu aspektus, kas saasinājis mediju un politisko aprindu savstarpējās attiecības, kā arī šo attiecību tālāko ietekmi uz sabiedrību. Tiešsaistes pasākums kā izglītojošs ieskats mediju ētikas pasaulē organizēts ar mērķi informēt un izglītot mediju profesionāļus, īpašniekus un sabiedrību kopumā, kā arī ierosināt uzlabojumus mediju un politiķu komunikācijā. Pasākumu bija iespējams vērot tiešraidē Latvijas Mediju ētikas padomes notikumu sadaļā, kā arī Latvijas lielākajos medijos.
Pēc “Latvijas Mediju ētikas padomes” valdes priekšsēdētāja Jāņa Lielpētera ievadvārdiem Jānis Buholcs, žurnālists, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors un HEPSI vadošais pētnieks, sniedza prezentāciju par dažādu mediju un politiķu attiecībām un to spilgtākajām epizodēm pēdējā gada laikā. Šī vispārējā pārskata nolūks ir sniegt ieskatu procesos, kas šobrīd norisinās mediju un politiķu attiecībās. Katram ir savas intereses un ir dažādi veidi, kādā tās tiek īstenotas, tāpēc ir atšķirīgs rezultāts, kā tās rezonē gan mediju, gan politiķu vidū. Pirmā problēmkategorija, kuru Jānis Buholcs izdala, ir mediji kā politiķu popularizētāji. Tie ir mediji, kuri politisko vēstījumu paušanai izmanto nevis ziņas, bet slavenību ziņu kritērijus politikā. Ziņu satura veidošanai žurnālisti izmanto nevis informāciju, kas skar politiķu tiešos pienākumus, bet gan to, kas atklāj politiķa interesanto un uzmanību piesaistošo darbību. Politiķi rīkojas neparasti vai skandalozi, lai kļūtu slaveni, turklāt to ir viegli komunicēt neoficiālajā vidē, tas ir, sociālajos medijos, viegli apejot sabiedriskos medijus. Tajā pašā laikā tas ir viegli piejams materiāls, ko potenciāli daudzi patērēs. Ņemot vērā aktīvo cīņu starp dažādiem medijiem, šādi notikumi noder konkurētspējīga satura veidošanai. Šādas attiecības sauc par simbiozi, kurā abas puses iegūst labumu no nekritiskas žurnalistikas. Politiķi gūst uzmanību, bet mediji – sabiedrības interesi par saturu. Otro kategoriju veido politiķu naidīgums pret žurnālistiem. Galvenais iemesls ir politiķu nepatika pret kritisku notikumu atspoguļojumu, kam ir divi problemātiski aspekti. Pirmkārt, politiķi to vispārina uz visiem medijiem, visiem žurnālistiem, saucot mediju darbību par meliem un propogandu, taču kritisks notikumu izvērtējums ir daļa no demokrātijas. Otrkārt, tā ir atbalstītāju rīdīšana pret žurnālistiem, kas apdraud žurnālistu darbu un viņu drošību. Tomēr šeit svarīgs ir konteksts: mūsdienās politiķi veido savus autonomus informācijas kanālus. Tiem ir ietekme attiecībā uz to, ko politiķi atļaujas īstenot pret žurnālistiem, jo trūkst izjūtas vai jūtamas robežas par pieļaujamo rīcību kā sava amata pārstāvim. Šīs platformas ļauj brīvāk izteik viedokli un izmantot naidīgu retoriku pret medijiem, īstenojot politiskās pozicionēšanas pieeju.
Trešā problēmkategorija ir mediju darba ierobežošana, par piemēru izmantojot ārkārtas situāciju pie Baltkrievijas robežas, kad medijiem tika liegta pieeja pierobežai. Tas ir valdības līmeņa regulējums ar nolūku saglabāt konfidencialitāti un novērst apgrūtinājumus miera uzturēšanas procesos. Tomēr ne vienmēr robežsardzes sniegtie dati ir pilnīgi droši un ticami, bet iespēja par tiem pārliecināties – nav. Šis punkts ierobežo iespēju medijos paust patiesību un detaļas no pirmavotiem, jo stāstu veido tie, kas tiek klāt. Turklāt šo liegumu kā kļūdu atzinis arī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts. Ceturtā problēmas kategorija ir spiediens uz sabiedriskajiem medijiem. Sabiedriskie mediji centās ziņot par notikumiem uz Baltkrievijas robežas daudzveidīgi, bet saņēma kritiku par notikumu atspoguļošanu. Pirmkārt, jāņem vērā humānais aspekts, ka šajā situācijā runa joprojām ir par cilvēku dzīvībām. Daudzi politķi uzskatīja, ka to nevar rādīt, jo to izmanto arī Krievija un Baltkrievija, taču tā nav kļūda, bet gan vēl viens skatpunkts uz notikumiem. Otrkārt, uzskats, ka mediji ir politiskais instruments, un viss, ko nav akcentējusi politiskā elite, ir nebūtisks. Taču sabiedriskie mediji nav politiskais instruments, tie ir neatkarīgi. Priekšstats par sabiedrisko mediju dabrību nav nerakstītie likumi. Piektā un noslēdzošā problēmkategorija ir sabiedrisko mediju uzticamības politizācija. Baltijas Mediju izcilības centra dati liecina, ka Baltijas valstu iedzīvotāju vidū Latvijā uzticība medijiem ir zemākā. Šajā grafikā nav minēti iemesli, bet politiķi izmanto to savā labā, it kā zinot iemeslus. Jānis Buholcs komentē, ka neuzticēšanās medijiem ir saistīta ar plašākiem sabiedriskiem procesiem, un latvieši kopumā ir skeptiskāki arī pret citām institūcijām. Otrkārt, šos rādītājus ietekmē Latvijas mazākumtautību attieksme pret medijiem, jo ir dati, ka viņi neuzticas Latvijas sabiedriskajiem medijiem. Šajā kontekstā Latvijas medijiem vēl ir daudz izacinājumu, arī ja salīdzinām, piemēram, ar Igauniju. Šeit var turpināt diskusiju par virkni jautājumi – kādas mediju darbības šo uzticēšanos mazina visvairāk? Kādi ir mediju resursi? Vai mediju satura kvalitāti nosaka uzticēšanās? Vai politiķu kritika ir bijusi objektīva un pamatota?
Rezumējot var secināt, ka zemi informācijas vārtu sargāšanas standarti veicina mediju pieejamību nekritiskam politiskam saturam. Šeit var konfliktēt sabiedrības intereses un redakcionālās nostādnes un to īstenošana. Jāturpina aktualizēt jautājums par mediju darbu ārkārtas situācijas apstākļos, jo daļai politiķu ir neizpratne par sabiedrisko mediju neatkarības principiem un nepieciešamību. Izpratnes veicināšana un ar to saistīties procesi ļautu mums augt kā sabiedrībai. Mediju kritikas žanrs ir vāji attīstīts, un šobrīd ar to nodarbojas politiķi, kas nav pareizi – kritika ir svarīgs un vērtīgs žurnalistikas process. Tomēr ir arī pozitīvas iezīmes, jo politiķu komentāriem mediji, akadēmiskais personāls un arī citi dod atbildes, ne klusē. Nākotnē būtu ieteicams veicināt refleksiju par mediju jomas kolēģu darbu un mediju kritiku. Šeit nozīmīgs būs sabiedrisko mediju ombuds, kura amatā stāsies Anda Rožukalne, “Latvijas Mediju ētikas padomes” locekle, un ombuda amats veicinās mediju pašregulāciju, kas ir ļoti nepieciešama.
Pasākuma otro daļu veidoja paneļdiskusija, kurā piedalījās Aidis Tomsons, Latvijas Radio žurnālists, Arvils Ašeradens, politiskās partijas “Vienotība” priekšsēdētājs, “Delfi TV” raidījuma “Kāpēc” vadītāja Olga Dragiļeva, kā arī Ritvars Tomsons, Saeimas deputāts un Kultūras ministrijas parlametārais sektretārs. Pandeļdiskusijas ievadā tās moderators Jānis Lielpēteris aicināja katru diskusijas dalībnieku iepazīstināt ar aktualitātēm mediju un politiķu attiecībās. Aidis Tomsons norāda uz uzticēšanās problemātiku un to, kā tiek veidotas atiecības starp medijiem un politiķiem, kā arī uz politiķu uzbrukumiem medijiem. Ir svarīgi noskaidrot, kāpēc sabiedrība netic mediju paustajam. Pandēmijas kontekstā problemātika ir konspirāciju teoriju piekritēju nepārstāvēšana sabiedriskajos medijos. Arvils Ašeradens uzsver pašregulējošo rīku nozīmi, kā arī norāda uz sabiedrības polarizāciju, kur piedalās arī politiķi. Svarīgas ir robežas, kurās atklājas, ko drīkst un ko nedrīkst paust. Pēc Olgas Dragiļevasdomām pandēmijas laikā ir saasinājušās visas problēmas, kas bija jau pirms tam – kampaņas, kas vērstas pret žurnālistiem, troļļošana, kā arī verbāli draudi un aizskaršana. Žurnālisti pēdējā gada laikā tiek nostādīti par vienu no konflkta pusēm. “Žurnālista darbs, izgaismojot realitāti, stāstot par faktiem Latvijā vēl nekad nav bijis tik kontroversāls” pauž Olga Dragiļeva. Savukārt Ritvars Jansons pārstāv uzskatu, ka mediju un politiķu attiecības Latvijā vēl ir labā līmenī, ja salīdzina ar citām valstīm. Tomēr politiķiem ir jāņem vērā, ka, izsakot medijos viedokli, viņi to izsaka kā politiķi, ne parasts iedzīvotāji, tādējādi atspoguļojot ne tikai savu, bet arī elektorāta viedokli, par ko var rasties kritika.
Vai ir nepieciešama institūcija, kas nosaka pieļaujamās normas robežas? Aidis Tomsons uzsver katra individualitāti un tādējādi arī uztveres atšķirības, līdz ar to katram ir sava izpratne par normām. Ja šo lomu grasās uzņemties politiķi, tas nav pieņemami, jo tas ir ārpus viņu kompetences – viņi nav tiesīgi piedraudēt ar amata atņemšanu vai algas samazināšanu. Olga Dragiļeva norāda uz redakcionālās brīvības sienu, bet ir jānošķir pamatota kritika un nepamatoti pārmatumi vai iejaukšanās redakciju darbībā. Olga Dragiļeva atbalsta objektīvu kritiku, kas nozīmē iesaistīto pušu sarunu. Tomēr līdz šim visvairāk pieredzēta tieši nepamatoti pārmetumi, atblastītāju kūdīšana pret žurnālistiem, kā arī iejaukšanās un spiediens uz redakcijām. Piemēram, Saeima lēma par to, ka Baltkrievijas situāciju neļaus atspoguļot Latvijas medijiem. Vai tā drīkst? Šādas pārraugošās institūcijas jau ir, un Saeimai tas nav jādara. Komentējot šo situāciju, Ritvars Jansons uzsverot, ka Saeima ir gan likumdevējs, gan pārraudzītājs. Viņaprāt, ja interesējas par viedokļu daudzveidību, tad tas ir pieņemami, taču ja Saeima nolemj, kas, ko jautā un kāpēc tā, tad šī smalkā robeža tiek pārkāpta. Saeima ir tā institūcija, kas var ietekmēt likumu, tāpēc arī drīkst lemt par šiem jautājumiem. Arvils Ašeradens piekrīt, ka politiķiem arī ir nepieciešama pašregulācija, ir jājūt robeža, un nav pieļaujams verbāli aizskart žurnālistus. Tomēr ko darīt, ja žurnālistus apdraud? Kā veicināt objektīvu kritiku? Olga Dragiļeva norāda uz politiskās partijas KPV LV jau no sākta gala īstenoto saziņas veidu ar žurnālistiem – verbālos uzbrukumus, kā arī piemin Kirhenšteinu un Iesalnieku no Nacionālās apvienības, kas ir arī Ritvara Jansona partijas biedri. “Ziniet, mums ir tāds teiciens: “Iesalnieks ir prognozējams,” komentē Ritvars Jansons. Atbildot Olga Dragiļeva pauž: “Ja viņš ir prognozējams, tad jūs varbūt varētu viņu kaut kā ierobežot.” Atsevišķu politiķu izteikumi un nespēja tos ierobežot no partijas puses liek domāt par to, ka šādi radikāli izteicieni partijai ir izdevīgi. Ritvars Jansons norāda, ka partija pret medijiem nekūda, un šī ir ļoti trausla robeža, kuru ir svarīgi nepārkāpt. Arvils Ašeradens norāda, ka Latvijā cilvēku nav pieņemts Latvijā diskriminēt pēc etniskās piederības, dzimuma, vecuma, jo tas ir demokrātijas pamatā. Piemēram, tāda veidi draudi, kādus saņēma žurnāliste Inga Sprinģe, nav pieļaujami. Viņa partijā “Vienotība” diskusija par pieņemamo robežu saziņā ar medijiem nav bijusi, un ir atšķirība, ko politiķis pauž ārpus partijas, savos privātajos medijos.
Atsaucoties uz Jāņa Buholca prezentāciju, diskusijas moderators Jānis Lielpēteris jautā, kā iegūt uzticību, ja latvieši ir skeptiski un mediji un politķi savstarpēji mazina viens otra ticamību? Aidis Tomsons norāda, ka tas nav tik vienkārši, jo sabiedrība mijiedarbojas, un pēdējā laikā ir bijuši daudzi sabiedrības polarizāciju veicinoši notikumi – migrantu krīze, viendzimuma attiecību jautājums, Covid-19. Katram ir izveidojies savs “burbulis”. Lielā mērā šo situāciju veicina politiķi, norāda Olga Dragiļeva, jo, līdzko runā par nepatīkamām tēmām, no politiskās elites nāk smaga kritika, un tā nonivelē žurnālistiku. Tas neveicina uzticību medijiem. Turklāt Latvijā ir liels daudzums pērkamu mediju, un to pamana vēlētāji, bet politiķi ir pieraduši, ka viņus slavina. Vai mediji krīzes situācijās ir pietiekami neatkarīgi un nepiespiesti spēj veikt savu darb? “Man ļoti pietrūkst diskusijas par to, kā mēs reaģējam uz pandēmijas izaicinājumiem. Kurus uzklausām un kurus ignorējam? Vai ignorance ir attaisnota un neizbēgama? Baidoties dot vārdu šarlatāniem, muļķībām, tas nav ļāvis mums izpeldēt tā, lai kādā auditorijas daļā paliktu uzticami. Man patiešām trūkst diskusijas profesionāļu vidū. Man liekas, ka mēs neesam kaut kur tikuši galā, bet es pats nevaru uz to atbildēt, man būtu nepieciešams apspriesties ar kolēģiem,” atbild Aidis Tomsons. Olga Dragiļeva norāda, ka pandēmijas kontekstā ir nepieciešama zinātniskās publicstikas attīstība, jo ar sazvērsetības teoriju piekritējiem jebkurš žurnālists nevar sarunāties un to atspēkot. Ritvars Jansons norāda, ka ir jāpārdomā, kā strādā sabiedriskie un komercmediji ārkārtas situācijā un kādi resursi tam tiek piešķirti, ņemot vērā arī situāciju Ukrainā. Arvils Ašeradens uzsver procesu, kā mediji izsver, kāds saturs kādā formātā veicina sabiedrības labumu, un SEPLP nozīmi tajā. Pareizais virziens ir tas, kas veicina sabiedrības labumu, bet Aidis Tomsons piebilst, ka visi mediji ir rīkojušies atbildīgi, bet par rezultātu vēl tomēr var diskutēt.
Kā runāt par zinātni, kas pati par sevi ir nestabila un mainīga? Olga Dragiļeva teic, ka medijiem nevar pārmest, jo tie atspoguļo tā laika secinājumus – zinātne ir process, un nav vienas patiesības. Par vakcīnām diskutē gadiem ilgi, komentē Arvils Ašeradens. Būs kāda robeža, kad visas darbības nevarēs atklāt, tas ir Valsts noslēpums. Noteiktas institūcijas strādās slēgti, kas radīs problēmas mediju atspoguļojumā. Saasinoties situācijām, kurās vairākas militāras vai drošības institūcijas rīkosies savstarpēji koordinēti, šie plāni nebūs pieejami medijiem, un ar to ir jārēķinās, jo tas ir valsts drošības interesēs. Aidis Tomsons šajā situācijā saskata pozitīvu sāncensību, kuram būs taisnība. Žurnālistu un politiķu viedokļi par to, kas ir noslēpums un kas nav, visticamāk atšķirsies. Olga Dragiļeva norādīja uz faktu, ka NATO stratēģiskās komunikacijas speciālists ir teicis, ka tā ir kļūda nelaist žurnālistus klāt Baltkrievijas robežai. Šis apdraudējums dzīvībai būtu tikai īslaicīgs, jo, kā komentē Aidis Tomsons, žurnālisti Polijā riskēja vēl vairāk, jo slēpās gan no savas valsts, gan kaimiņvalsts pārstāvjiem. Ritvars Jansons norāda, ka žurnālistiem ir nepieciešama aizsardzība, bet aktuāls ir jautājums, vai tam ir piešķirti resursi. Aidis Tomsons komentē, ka par par žurnālista dzīvību lemj redakcija un žurnālists pats, nevis Saeima. Šajā gadījumā ir ļoti akūts cilvēcīgais aspekts un bīstamība – neparedzamība. Par šo trūkst diskusijas starp medijiem un politiķiem. Olga Dragiļeva pauž, ka žurnālistiem demokrātiskā sabiedrībā ir tik pat liela loma kā mediķiem, tādēļ ir nepieciešams neliegt pieļuvi realitātei, jo Baltkrievijas mediji parāda pašu sliktāko, izraujot to no konteksta. Labāk, ka Latvijas mediji redzētu visu, un parādītu objektīvu situācijas izvērtējumu. Aidis Tomsons to skaidro kā politiķu un mediju savstarpējo neuzticību. Politiķi netic, ka žurnālists būs uzmanīgs, un domā, ka atspoguļos ne to. Tajā pašā laikā Baltkrievijā bija Rietumu mediji, kas notikumus filmēja un rādīja katru dienu.
Diskusijas izskaņā tās dalībnieki kopīgi secina, ka ir nepieciešama plašāka diskusija medijiem iekšēji pašiem par savu darbu, kas, iespējams, ļautu ieviest uzlabojumus to darbībā. Tāpat ir nepieciešama plašāka diskusija iekšēji arī politiskajās organizācijās gan par mediju ietekmi, gan pieļaujamo kritiku, gan rīcību krīzes situācijās. Ir jāmācās no kļudām, un komplicētu apstākļu trivializācija nav pieļaujama. Piekļuves liegšana neveicinās sabiedrības uzticību medijiem, un politika nedrīkst ierobežot žurnālistu darbu. Tāpat ir nepieciešams palielināt finansējumu medijiem, lai varētu veikt padziļinātus pētījumus. Jānis Lielpēteris noslēdz diskusiju, teikdams: “Mēģināsim iet dziļumā, bet nezaudēsim skatu arī virspusē.”
Informācija par Mediju ētikas padomes darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros.