Kas mūsdienās ir mediji - sabiedriskā labuma aizstāvji vai konkrētu grupu interešu īstenotāji? Noslēdzies otrais Latvijas Mediju ētikas padomes digitālais seminārs
15. jūlijā norisinājās jau otrais biedrības "Latvijas Mediju ētikas padome" organizētais digitālais seminārs, šoreiz par tēmu "Medijs kā sabiedrības sargsuns vai instruments interešu īstenošanai?”. Digitālā semināra aizraujošā, pat mazliet izaicinošā tēma un zinošais ekspertu panelis piesaistīja plašu skatītāju loku - unikālo skatījumu skaits sasniedza gandrīz 20 000, bet vienlaikus pasākumam pieslēdzās vairāk kā 1000 interesenti. Semināra tiešraide tika translēta ne tikai biedrības "Latvijas Mediju ētikas padome" Facebook kontā, bet arī Latvijas lielākajos medijos - ziņu aģentūrā “Leta” un portālos “Delfi” un “Tvnet”.
Digitālā semināra pirmajā daļā Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns iepazīstināja ar veikto izpēti par tēmu “Medijs kā sabiedrības sargsuns vai instruments interešu īstenošanai?”. Prezentācijā Kaprāns pievēršas jautājumiem par mediju lomu, norādot, ka holistikā skatījumā medijs darbojas kā sabiedriskā labuma sargātājs un garants, savukārt partikulāristiskā pieeja pauž uzskatu par medijiem kā konkrētas sabiedrības grupas interešu aizstāvjiem. Pētnieks stāsta, ka mediju lomu definē ne tikai eksperti un mediju darbinieki, bet arī pati auditorija, līdz ar to mūsdienu sabiedrībā mediju loma ir atvērta pārmaiņām un priekšlikumiem, kā šai lomai jāmainās un jāpilnveidojas. Turklāt nepārtraukti pieaugošais laiks, kas tiek pavadīts internetā, it īpaši Covid-19 pandēmijas kontekstā, ir ietekmējis gan mediju lomu, gan arī to struktūru.
Lai gan mediju loma laika gaitā pilnveidojas, Mārtiņš Kaprāns uzsver, ka nav vienas universālas mediju lomas - dažādās valstīs, kultūrās un politiskajās sistēmās šie priekšstati atšķiras. Un ne tikai teorijā, bet arī praksē. Paraugoties uz pērnā gada Preses brīvības indeksu, kas katru gadu tiek aprēķināts, Ziemeļamerikas, Rietumeiropas, kā arī dažās Latīņamerikas valstīs, Austrālijā un citviet izpratne par mediju lomu, nozīmi sabiedrībā un funkcijām krasi atšķiras no priekšstatiem, piemēram, Krievijā, Tuvajos Austrumos un Ķīnā. Līdzīgu skatu iezīmē 2019. gada Alternatīvo informācijas avotu indekss, kas aptver vairākus rādītājus - to, ka mediji nav tendenciozi, vēstot par politisko opozīciju, mediji var būt kritiski pret politisko režīmu un tajos pastāv dažādas politiskās perspektīvas. Arī šis indekss liecina, ka tā sauktā Rietumu pasaule izpratnē par mediju lomu būtiski atšķiras no citām pasaules daļām.
LU pētnieks pievēršas arī viltus ziņu un dezinformācijas tēmai. Pārsteidzoši ir tas, ka šī gada Eirobarometra dati rāda, ka Latvija un Grieķija ir vienīgās Eiropas Savienības valstis, kuras cīņu ar dezinformāciju saredz kā valsts, ne mediju pienākumu. Turklāt Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka mediju vide mūsu valstī ir diezgan lielā mērā politikas ietekmēta un komercializēta.
Noslēdzot savu prezentāciju, Mārtiņš Kaprāns uzsver, ka mediju loma veidojas un pārveidojas dažādu strukturālu faktoru, piemēram, politisku, ekonomisku u.c., ietekmē, mediju loma ir situatīva jeb atklāti definēta noteiktos apstākļos, jo priekšstati par Atmodas laika medijiem, 90. gadu un pēdējo gadu medijiem būs diezgan atšķirīgi gan sabiedrībā, gan pašu mediju un pētnieku vidū. Tāpat mediju loma ir hibrīda - tas nozīmē, ka, piemēram, Latvijā ir gan polarizējoša mediju struktūra, kas pārstāv dažādas interešu grupas, gan arī izteikti liberālai valstij raksturīgi mediji un izpratne par tiem.
Tikpat aizraujoši un izaicinoši jautājumi tika apskatīti digitālā semināra diskusijas sadaļā, kurā piedalījās portāla “Delfi” galvenais redaktors Ingus Bērziņš, LU Sociālo zinātņu fakultātes emeritētā profesore un vadošā pētniece Skaidrīte Lasmane, Anna Platpīre, žurnāliste, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekle, kas diskusijai pieslēdzās attālināti no Apvienotās Karalistes, un Mārtiņš Kaprāns. Anna Platpīre norāda, ka mediji Latvijā aizvien vairāk iezīmē sociāli atbildīgo jomu un veido saturu, kas tai atbilst. Par to liecina sabiedrisko mediju nesenie projekti, “Dod Pieci” maratons, arī “Re:Baltica” veiktais, piemēram, projekts “Mūžīgie bērni”, u.c. Tas parāda, ka Latvijas mediji aizvien vairāk interesējas un runā par sabiedrībai aktuālām tēmām - tādām, kas palīdz sabiedrībai attīstīties un risināt problēmas. Nereti šīs tēmas var būt neērtas vai nepopulāras, bet šādā veidā mediji parāda, ka tie nav nošķirti no tēmām, kas aktuālas indivīdam. Platpīre pauž arī to, ka bijusi pārsteigta par Mārtiņa Kaprāna pieminētajiem datiem par Latvijas vērtējumu un cīņu ar dezinformāciju, jo Latvijā ir ļoti daudz gadījumu, kad paši mediji cenšas atmaskot viltus ziņas. To ir veiksui gan “Re:Baltica”, gan “Delfi”, gan arī sabiedriskie mediji. Arī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome iestājas par šiem jautājumiem - lielisks piemērs ir nesenais NEPLP lēmums un aizliegums Latvijā izplatīt septiņas "RT", kas iepriekš zināms kā "Russia Today", grupas programmas, kas Latvijas drošības iestāžu vērtējumā ir ietekmīgākie Krievijas propagandas kanāli Rietumos.
Savukārt Ingus Bērziņš, runājot par mediju darbības ikdienu, norāda, ka Mārtiņa Kaprāna prezentācija un izpēte ir ļoti vērtīga mediju auditorijām. Šīs auditorijas iedalās divās grupās - mediju darbiniekiem tas palīdz “salikt pa plauktiņiem” to, kā teorētiskā ietvarā izskatās tās izvēles, ar kurām viņi ikdienā saskaras. Otra grupa ir sabiedrība, kurai arī tas palīdz “salikt pa plauktiņiem” un izvērtēt to, ar kādu informāciju tā ikdienā sastopas. Bērziņš norāda, ka nereti cilvēkiem šķiet, ka viņi zina, kāds zemteksts slēpjas aiz konkrētās publikācijas vai kas aiz tās stāv, tomēr bieži vien situācija ir pavisam atšķirīga. LU Sociālo zinātņu fakultātes emeritētā profesore un vadošā pētniece Skaidrīte Lasmane skaidro, ka šobrīd komunikācijas laukā viss ir strauji mainījies, it īpaši komunikācijas tehnoloģiju ietekmes dēļ. Tā vēl nav apgūta, un, ja šis jautājums tiek skatīts mediju ētikas kontekstā, vairs netiek lietots normu jēdziens, bet gan vadlīnijas. Žurnālistu un mediju normas agrāk bija skaidras un nošķirtas, tās tika iekļautas visos kodeksos, bet šobrīd tās ir zaudējušas “realitātes lauciņu”. Tas nozīmē, ka žurnālistika un mediji kļuvuši nodalīti. Veidojas jauni satura veidošanas apstākļi, kuros, viņasprāt, žurnālistiem atbilst citi ētikas principi un kritēriji, bet mediju saturu var veidot visi - arī komentētāji un tie, kas iesaistās diskusijās. “Visi ziņo visiem” jeb šobrīd tās ziņas, kas nonāk pie auditorijas, ir ne tikai žurnālistikas ziņas, bet arī jau citu veidotāju papildināts saturs. Lasmane uzskata, ka šie jaunie satura veidošanas apstākļi var nodarīt kaitējumu un veicināt neiecietību. Būtu jāveicina līdzcietības kultūra, jo mediji un arī tie, kas iesaistās diskusijās medijos, veido sabiedrības noskaņojumu, kas mēdz būt par pamatu valstiska līmeņa lēmumiem.
Vaicāts par to,
kur virzās Latvijas mediji un kā veicināt medijpratību un uzticību, Mārtiņš
Kaprāns norāda, ka uzticība pašreizējās mediju hibridizācijas laikā patiesi var
tikt apdraudēta. Piemēram, Latvijā manāmais populisms var radīt apdraudējumus,
tādēļ medija uzticības garants ir patiesi būtisks aspekts. Kaprāns stāsta, ka
nepieciešamais ceļš Latvijas mediju attīstībai ir spēja veidot uzticību, vienlaikus
neatstumjot alternatīvos mediju kanālus. Viņaprāt, no vienas puses Latvija ir ir
daļa no Rietumu mediju kultūras, bet tai pat laikā mūsu mediju vidē var tik
pārmantotas citas kārdinošanas vērtības no Latvijas Austrumu kaimiņiem, kas
nozīmētu, piemēram, mediju pastiprinātu kontroli. Runājot par to, kā portāls
“Delfi” veido lasītāju uzticību, Ingus Bērziņš skaidro: “Mēs, redakcijā, kultivējam tādu kā pastāvīgu
ētisku spriedzi, tādā veidā nekrītot kārdinājumā veidot ziņas, balstoties uz
emocijām, personīgām simpātijām vai antipātijām. Tāpat netiek izceltas
atsevišķas sociālas vai ideoloģiskas grupas.” Tas ir ļoti būtiski, jo,
viņaprāt, mediji Latvijā patiešām saskaras ar uzticības krīzi. Turklāt mediji mēdz
zaudēt neitrālu pozīciju un mēģina nodarboties ar fragmentāciju - mēs esam pret
tiem, kas ir pret mums.
Savukārt Anna
Platpīre pauž uzskatu, ka mūsdienās mediju uzticības veidošana mainās, un tehnoloģijas
un sociālie tīkli to ir būtiski sarežģījuši. “Mediji šobrīd ne tikai nodrošina
saturu visplašākajām auditorijām, bet tiem ir jāprot izmantot arī tehnoloģijas.
Satura jautājumi ir svarīgi, bet tikpat svarīgas ir jaunās platformas, to
pētniecība un izziņa, lai gūtu arvien jaunus veidos, kā cilvēkus sasniegt un
uzrunāt.” Platpīre piekrīt Skaidrītes Lasmanes uzskatam, ka konkrētas mediju
normas vairs nepastāv. Šobrīd katram pašam ir jāsaprot, kas ir tas saturs, ko
viņš lieto, kāpēc tas ir uzrakstīts un kas aiz tā stāv. Tas tikai vēlreiz
apliecina to, ka medijpratībai patiesi ir ļoti liela loma.
Digitālā semināra “Medijs kā sabiedrības sargsuns vai instruments interešu īstenošanai?” ierakstu ir iespējams noskatīties “Latvijas Mediju ētikas padomes” Facebook kontā. Aicinām sekot līdzi aktuālajai informācijai un sociālo tīklu aktivitātēm, lai uzzinātu vairāk par biedrības plānotajiem pasākumiem arī turpmāk.
Informācija par Mediju ētikas padomes
darbu sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības
līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās domāšanas
stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju atbildīguma veicināšana –
veikšanu ietvaros.