Latvijas Mediju ētikas padome - Jaunumi

Ilona Skuja: Kā risināt strīdus ar medijiem?

Sat, 25 Apr 2026 15:25:00 +0000

Strīdēties ar medijiem, portāliem, televīziju, radio var šķist bezjēdzīgi. Vai tad žurnālisti un redaktori ieklausīsies savas auditorijas paustajā kritikā vai bažās par pašu veidoto materiālu kvalitāti? Tikpat bezjēdzīgi varētu šķist strīdēties ar tiesnešiem, skursteņslauķiem, celtniekiem, arhitektiem, pārdevējiem, mediķiem – teju ar ikvienas profesijas pārstāvjiem par viņu darba lietderību, izvēlēm, profesionālajiem standartiem. Turklāt uz medijiem attiecas vārda un izteiksmes brīvības principi. Vai kritizēt un apšaubīt mediju nenozīmē vērsties pret šiem principiem un ierobežot preses brīvību?

Ja patērēju medijus, varu par tiem arī sūdzēties

Tomēr domu un izteiksmes brīvības līmenis attiecas ne vien uz medijiem, bet arī to lietotājiem. Izpausmes tam ir dažādas. Arī Latvijā cilvēki arvien vairāk patērē nevis tradicionālo mediju radītu saturu, bet dažādus podkāstus, tiktok, facebook, twich un citās platformās publicētus ierakstus un videosižetus, ko visdažādāko motīvu vadīti ir radījuši cilvēki, kas nepretendē uz žurnālista statusu. Tāpat savu pastāvīgu nišas vietu sabiedrībā ir ieņēmis uzskats, ka medijiem nevar uzticēties un patiesība, ja tāda vispār ir, ir meklējama citur. Tāpēc būtiski, ka arī mediju lietotājiem ir tiesības izteikt savas domas un pretenzijas par to, kādas vērtības mediji aizstāv, kā tie atspoguļo vienu vai otru jautājumu, cik godprātīgi veido materiālus. Vēl jo vairāk – ja materiāls ir bijis par konkrēto lasītāju, skatītāju, klausītāju, viņa profesiju, kopienu vai viņam svarīgu jautājumu. Cilvēki savas domas un pretenzijas var izteikt “pa tiešo” - pašiem medijiem – šeit mediju prakse ir dažāda, bet pārsvarā mediji ņem vērā pamatotas norādes par neprecizitātēm, kļūdām un veic korekcijas. Prakse diemžēl rāda, ka ir arī redakcijas, kurām pat konstruktīvi un ļoti pamatoti izteikti iebildumi var palikt neizlasīti un neatbildēti. Bet tas nenozīmē, ka cilvēku kritisks viedoklis par mediju darbu nav vēlams un ka nav vērts censties to paust.

Vēl viena iespēja šobrīd ir vērsties pie mediju ētikas padomes kā neitrāla situācijas vērtētāja.

Izskatot vairāk kā 280 sūdzības par mediju darbu, pārkāpumi konstatēti 37 gadījumos

Latvijas mediju profesionālās darbības pašregulācijas organizācija, biedrība “Latvijas Mediju ētikas padome” pastāv sešus gadus. Tā ir saņēmusi un izskatījusi 282 iesniegumus, pārsvarā sūdzības un argumentētus lūgumus izvērtēt konkrētus mediju veidotus materiālus. Šādas sūdzības tiek izskatītas biedrības Ētikas padomē, kurā darbojas deviņi pašu mediju un to organizāciju ievēlēti nozares profesionāļi. Būs cilvēki, kas paudīs skepsi – vai pašiem mediju pārstāvjiem var uzticēt kritiski un godprātīgi izskatīt sūdzības par mediju darbu jeb vārna vārnai acīs neknābs, vai ne? Tomēr ir citādāk.

Pirmkārt, biedrībā ir vairāk nekā 100 biedru – visdažādāko formu mediji un satura veidotāji, to vidū arī sīvi konkurenti, kuri Ētikas padomei izvirza 9 cilvēkus. Turklāt interešu konflikta gadījumā Ētikas padomes loceklis sūdzības izskatīšanā nepiedalās.

Otrkārt, vairāk nekā piecus gadus ilgā Ētikas padomes darba prakse rāda, ka situācijās, kad par medija darbību sūdzējās tieši aizskartais clvēks vai organizācija, apmēram katrā trešajā reizē Ētikas padome ir konstatējusi, ka medijs nav pilnībā ievērojis profesionālās ētikas kodeksu un ir pārkāpis vienu vai vairākus tā punktus. Piecu gadu laikā par šādām sūdzībām sniegti 107 izvērsti un argumentēti atzinumi, un pārkāpumi konstatēti 37 atzinumos. Lai arī pārkāpuma konstatējums nav uzskatāms par sodu, tomēr parasti tam ir efekts – Ētikas padomes sniegtais atzinums ir publisks. Mediji, kam šādi pārkāpumi ir konstatēti, visbiežāk uztver to sāpīgi, iepazīstas ar lēmuma pamatojumu, rekomendācijām un reizēm – kas arī ir šo atzinumu mērķis – izvērtē savu žurnālistu, redaktoru darbību, informācijas iegūšanu, apstrādi, darbu ar informācijas avotiem un citus aspektus, lai izvairītos no līdzīgām situācijām nākotnē. Savukārt sūdzības iesniedzējam par viņam aktuālo jautājumu tiek nodrošināts cieņpilns un neitrāls izvērtējums.

Ētikas padomes vērtējumi kā kompass gan auditorijai, gan medijiem

Līdzīgi ir ar sūdzībām, kuras Ētikas padomei iesūta cilvēks vai organizācija, kas nav tieši minēts medija izveidotajā materiālā, bet ir tajā pamanījis, viņaprāt, būtiskas nepilnības un ir veltījis laiku argumentētam izklāstam. Šādu iesniegumu izskatīšana ir būtiska mediju kvalitātes standartu uzturēšanā – Ētikas padomē skatīts 131 iesniegums, ik reizi iepazīstoties ar medija veidoto materiālu, iedziļinoties kā sūdzības sniedzēja, tā arī medija argumentācijā un sniedzot abām pusēm skatījumu par dažādiem ar konkrēto situāciju saistītiem aspektiem. To vidū bieži ir arī rekomendācijas medija darba uzlabošanai. Lai arī šī Ētikas padomes darba daļa nav tik publiska kā tās sniegtie atzinumi, tā ir ne mazāk svarīga. Dažreiz sūdzības sniedzējs (un arī medijs) uzzina, ka Ētikas padome pilnībā vai daļēji piekrīt sūdzētāja novērojumam. Turpretim ir reizes, kad izglītots tiek pats sūdzības iesniedzējs. Ētikas padomei ikviens iesniegums palīdz labāk saskatīt aktuālos problēmjautājumus, izprast mediju praksi, informācijas iegūšanas metodes, mediju lietotāju vērtības, gaidas un intereses.

Nedomāju, ka kaut viens medijs Latvijā jebkad ir bijis sajūsmā, uzzinot, ka Ētikas padomē saņemts iesniegums par tā veidoto materiālu un līdz ar to sniedzams redakcijas redzējums par konkrēto situāciju. Tomēr tieši tam ir brīvprātīgi piekrituši lielākā daļa mediju Latvijā, un šo pienākumu tie arī godprātīgi pilda. Rezultātā visās šajās situācijās tiek īstenots dialogs starp lasītājiem, skatītājiem, klausītājiem un mediju redakcijām. Tiek panākts, ka mediji sadzird savus patērētājus, ieklausās neitrāla profesionāla vidutāja viedoklī, bet cilvēkiem un dažādām organizācijām ir vidutājs, kas parūpējas, lai viņa intereses un bažas tiktu uzklausītas.

Iespēja prasīt redakcionālo atbildību un profesionālo standartu ievērošanu ir būtisks aspekts, kas atšķir tā dēvētos tradicionālos medijus no jaunajiem medijiem – digitālā satura veidotājiem.

Lai nonāktu līdz šim risinājumam bija vajadzīgi apmēram astoņi gadi kopš idejas aktualizācijas līdz iecere par nozares pašregulāciju vispār tika īstenota. Kopš tā laika ir pagājuši vēl seši gadi un var teikt, ka pašregulācija nu jau strādā kā sistēma. Laikā, kad nereti izskan vēlmes, lai valsts arvien ciešāk regulētu visdažādākās lietas, mediju vides pašregulācijas piemērs, lai kalpo kā atgādinājums, cik grūti nāk pārmaiņas un tās prasa ne vien laiku, bet arī iesaistīto pušu iesaisti, piekrišanu un personisku ieguldījumu.

Pētījums: Digitālā satura veidotājus pāragri uzskatīt par žurnālistiem

Thu, 23 Apr 2026 18:18:00 +0000

Lai arī mediju vidē ir ienākuši jauni “spēlētāji”, dažāda veida digitālā satura veidotāji – blogeri, infuenceri, podkāstu veidotāji, un lielai sabiedrības daļai tie kļuvuši par nozīmīgiem informācijas avotiem, ir pāragri tos uzskatīt par žurnālistiem. Šādu secinājumu var veikt, balstoties uz biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” publicēto pētījumu par digitālā satura veidotājiem ārpus tradicionālajiem medijiem. Vienlaikus šo satura veidotāju ietekme uz mediju vidi ir acīmredzama, un daudzos gadījumos robežas starp žurnālistiku un digitālā satura veidošanu ir sarežģīti nodalīt.

Digitālā satura izplatīšanas platformas, sociālie mediji un tehnoloģiju pieejamība ir devušas iespējas cilvēkiem veidot saturu un sasniegt auditoriju, neizmantojot tradicionālos medijus, tādejādi ietekmējot cilvēku zināšanas, iepirkšanos, sabiedrisko aktivitāti un politisko līdzdalību. Šis fenomens ir radījis daudz jautājumu, to skaitā, ar ko digitālā satura veidotāji atšķiras no žurnālistiem un medijiem, kādus profesionālos darbības standartus viņi ievēro, kā raudzīties uz viņu darbību un vai uz viņiem var attiecināt žurnālistu tiesības. Komunikācijas zinātņu doktore, RTU Rēzeknes akadēmijas docente un vadošā pētniece Sandra Sprudzāne un Linda Bīriņa, mediju tiesību eksperte, zvērināta advokāte un partnere birojā “Šķiņķis Pētersons Bīriņa” biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” iniciētajā pētījumā meklēja atbildes uz šiem un citiem ar digitālā satura veidotājiem saistītiem jautājumiem.

Influenceri, ietekmētāji, jūtūberi, ņūsfluenceri vai digitālā satura veidotāji?

Viens no pirmajiem secinājumiem – digitālā satura veidotāji var būt ļoti atšķirīgi viens no otra savos darbības formātos un satura tematikā, līdz ar to uz viņiem tiek attiecināti dažādi apzīmējumi. Izplatītākais vārds “ietekmētāji” (influenceri) tipiski tiek attiecināts uz komerciāla satura veidotājiem, kas reklamē vai pārdod savus vai trešo pušu produktus un pakalpojumus. Tomēr līdztekus ar vārdu “ietekmētāji” tiek apzīmēti arī cilvēki, kas veido saturu sociāliem vai kultūras mērķiem. Piemēram, mākslinieki vai izklaidētāji publicē saturu sociālo mediju platformās – viņi reklamē un pārdod savu darbu vai uzstāšanos, taču pašam saturam ir kultūras vai sociāls raksturs.

Papildu komerciālajiem ietekmētājiem pastāv arī satura veidotāji, kuriem nav komerciālu interešu. Daži šādi nekomerciāli ietekmētāji izmanto sociālos medijus tikai sociāliem, izglītojošiem vai politiskiem mērķiem. Viņiem primāri nav biznesa interešu sociālo mediju ekosistēmā, taču viņu veidotais saturs joprojām var būt plaši izplatīts un ietekmīgs. Līdztekus šie nekomerciālie satura veidotāji var piedāvāt saturu ar komerciālu ievirzi, piemēram, produktu un pakalpojumu apskatus, taču, atšķirībā no komerciālajiem ietekmētājiem, nesaņemot atlīdzību no šo produktu vai pakalpojumu pārdevējiem. Tos satura veidotājus, kuras regulāri publicē saturu par aktuālajiem notikumiem un pilsoniskajiem jautājumiem sociālajos medijos un kuriem ir nozīmīga auditorija, citviet pasaulē dēvē par ziņu ietekmētājiem (newsfluencers). Ziņu influenceri var būt gan pašnodarbināti žurnālisti, gan ar medijiem nesaistīti žurnālistiskā satura YouTube veidotāji, TikTok autori un Twitch straumētāji un citi.

Kādas ir populārākās podkāstu tēmas Latvijā?

Aplūkojot 40 populārus raidierakstus Latvijā, novērotas vairākas tendences. Populārākā satura tēma ir cilvēka personīgā izaugsme, psiholoģija, produktivitāte. Nākamā bieži sastopamā tēma raidierakstos ir cilvēka mentālā un fiziskā veselība. Spilgti pamanāms ir arī veselības tematikai tuvais temats – fitness. Apjomīgs saturs tiek veidots arī par biznesa un uzņēmējdarbības tematiku. Tikai nelielu raidierakstu daļu Latvijā veido saturs par sociālpolitiskām tēmām – intervijas ar sabiedrībā zināmām personām – konkrētu jomu ekspertiem un apskati par notikumiem Latvijā un pasaulē. Podkāstu tēmas nereti saistās arī ar dažādām nodarbēm un hobijiem – makšķerēšanu, auto, bērnu audzināšanu utt.

Vai digitālā satura veidotājiem ir priekšrocības salīdzinājumā ar žurnālistiem?

Pētījumā tika aptaujāti arī mediju un akadēmiskās vides eksperti un digitālā satura veidotāji, gūstot ieskatu par mediju satura veidotāju izvēlētā darbības modeļa priekšrocībām, gan profesionālās darbības riskiem. Piemēram, kā būtiska mediju satura veidotāju priekšrocība salīdzinājumā ar žurnālistiem tika norādīta ātrāka publicēšana, mazāki institucionālie ierobežojumi, potenciāli lielāki ienākumi, iespēja veidot saturu bez žurnālista izglītības, kā arī iespēja sazināties ar auditoriju un veidot personīgo zīmolu. Tas kopumā parāda, ka satura veidotāju galvenais ieguvums ir ātrums, neatkarība un ciešāka saikne ar auditoriju, nevis tradicionālā profesionālā struktūra, secina Sandra Sprudzāne.

Riski un profesionālās ētikas standartu trūkums

Pētniece skaidro, ka pie būtiskākajiem riskiem eksperti norādījuši juridiskās atbildības un regulējuma trūkumu, finansējuma slēptu ietekmi uz saturu un interešu konfliktus, informācijas kvalitāti un uzticamību, ētikas un profesionālo standartu neesamību, kā arī sabiedriskās un politiskās ietekmes riskus. Analizējot Latvijā pieejamos raidierakstus, novērots, ka informācija par profesionālo ētiku vai citiem aspektiem, kas būtu attiecināmi un savas darbības skaidrošanu, galvenokārt sniegta tikai kā finansētāja ietekmes apraksts (ja satura veidotājs ir vēlējies to atklāt), taču veids, kā tas tiek darīts, starp dažādiem satura veidotājiem mēdz atšķirties. Pētījumā secināts, ka lielākā daļa (75%) no aptaujātajiem mediju un akadēmiskās vides ekspertiem atbalsta vienotu ētikas standartu piemērošanu, kas norāda uz skaidru tendenci – sabiedrībā pastāv gaidas, ka arī mediju satura veidotājiem būtu jāievēro līdzīgi profesionālie principi kā tradicionālajiem žurnālistiem. Tajā pašā laikā daļa (25%) saglabā neitrālu nostāju, kas var liecināt par neskaidrību vai atšķirīgu izpratni par šo divu grupu lomām un atbildību mediju vidē. Tāpat arī vienprātīgi tiek atbalstīta doma par vienotas pašregulācijas sistēmas ieviešanu.

Konkurence vai sadarbība ar žurnālistiem?

Pētījumā aplūkotas arī konkurences un sadarbības formas starp profesionālajiem žurnālistiem un digitālā satura veidotājiem. Secināts, ka robežas starp abu grupu pārstāvjiem kļūst neskaidrākas, – ne vien tādēļ, ka digitālā satura veidotāju radītais saturs ieņem arvien lielāku redzamību dažādās sociālo mediju un citās informācijas izplatīšanas platformās (jaunākai auditorijai digitālā satura veidotāji bieži ir primārais zināšanu avots), bet arī tāpēc, ka daļa mediju un žurnālistu pārņem digitālā satura veidotāju taktikas auditorijas sasniegšanai un piesaistei – stāstījums pirmajā personā, emocionālā stāstniecība, personiskā zīmola attīstīšana, vēršanās pie auditorijas un attiecību veidošana ar to.

Vai digitālā satura veidotāji juridiski uzskatāmi par žurnālistiem?

Pētījumā minēts, ka pieeja saglabāt stingru juridisku nošķīrumu starp tradicionālajiem medijiem un digitālā satura veidotājiem arvien vairāk šķiet atrauta no mūsdienu komunikācijas realitātes. Vienlaikus pārlieku cieša abu kategoriju pielīdzināšana apdraudētu demokrātikai svarīgos žurnālistu profesionālos, ētiskos un institucionālos aizsardzības mehānismus. Tapēc pētījumā, vadoties no nacionālajiem un Eiropas Savienības tiesību aktiem, rekomendācijām un tiesu prakses, analizēta arī žurnālista statusa nozīme un privilēģijas, žurnālista un mediju pakalpojumu sniedzēja, kā arī raidierakstu veidotāju, influenceru, blogeru tiesiskais statuss, tiesības un pienākumi. Mediju tiesību eksperte Linda Bīriņa akcentē, ka žurnālista statusam ir nozīme, jo žurnālisti bauda tādas tiesības kā avotu aizsardzība un konfidencialitāte, piekļuve ierobežotas pieejamības informācijai, personas datu apstrāde, pastiprināta aizsardzība pret uzraudzību un iejaukšanos, redakcionālā neatkarība, aizsardzība satura ierobežošanas un dzēšanas gadījumos, aizsardzība pret acīmredzami nepamatotām prasībām un tiesvedībām. Šis apsvērums ir pamatā, kāpēc žurnālisti ir jāatšķir no pārējām personām, kurām ir tiesības uz vārda brīvību. Ņemot vērā, ka mediju satura veidotāji digitālajās platformās pārņem jomu un funkcijas, kas iepriekš galvenokārt bija profesionālu žurnālistu uzdevums, aktualizējas jautājums, kādos gadījumos un kam var tikt piešķirts žurnālista statuss. Pētījumā Linda Bīriņa iezīmē šobrīd notiekošo pāreju žurnālistu definēšanas teorijās – no institucionālās un funkcionālo, kura izplatīta Eiropas Savienības un Eiropas Cilvēktiesību tiesu praksē un atsevišķos aspektos nostiprināta arī Latvijā Augstākās tiesas judikatūrā. Secināts, ka saskaņā ar šo pieeju arī ārpus tradicionālajiem medijiem strādājošie satura veidotāji, kas atbilst žurnālista funkcionālajai definīcijai un ievēro profesionālos un ētikas standartus, var tikt uzskatīti par žurnālistiem un attiecīgi iegūt žurnālistu tiesības un privilēģijas. Tāpat arī žurnālisti, influenceri, blogeri, podkasteri un jebkādi citi līdzīgas darbības veicēji var tikt uzskatīti par mediju pakalpojumu sniedzējiem ar visām no šī statusa izrietošajām tiesībām un pienākumiem, ja tie veic regulāru, strukturētu profesionālu darbību ar nolūku informēt, izklaidēt vai izglītot, patur faktisku kontroli par satura izvēli, nosaka, kādā veidā tas tiek organizēts, taču vienlaikus savā darbībā ievēro arī nozares profesionālos un ētikas standartus.

Pētījums veikts ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu un ir pieejams biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” mājaslapā.

Par “Latvijas Mediju ētikas padomi”.

Biedrība "Latvijas Mediju ētikas padome" dibināta 2018. gadā pēc vairāku mediju nozares asociāciju un mediju iniciatīvas. Biedrības mērķis ir veicināt ētiskas mediju prakses attīstību un sekmēt mediju pašregulāciju Latvijā; aizsargāt vārda brīvību un sabiedrības tiesības uz drošu un uzticamu mediju vidi. Biedrība izskata sūdzības un iesniegumus par mediju darba iespējamo neatbilstību ētikas principiem. Tā tiecas noregulēt strīdus, sniedzot savu vērtējumu vai atzinumu par situāciju, kā arī izglītot medijus un sabiedrību, skaidrojot ētikas kodeksu, mediju tiesības un pienākumus un sniedzot medijiem rekomendācijas.

Šobrīd biedrībā ir vairāk par 100 biedriem; tie pārstāv visu formu un veidu medijus, mediju asociācijas un organizācijas. Informācija par biedrību atrodama www.lmepadome.lv.

Publicēts pētījums par digitālā satura veidotājiem ārpus tradicionālajiem medijiem

Thu, 23 Apr 2026 11:44:00 +0000

Biedrība “Latvijas Mediju ētikas padome” ir īstenojusi pētījumu par par digitālā satura veidotājiem ārpus tradicionālajiem medijiem. Pētījums veikts ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu. Tā autores ir Sandra Sprudzāne (Dr.sc.comm.), “RTU Rēzekne” docente un vadošā pētniece, SEPLP vecākā eksperte un Linda Bīriņa, mediju tiesību eksperte un zvērināta advokāte, partnere birojā “Šķiņķis Pētersons Bīriņa”.

Digitālās satura izplatīšanas platformas, sociālie mediji un tehnoloģiju pieejamība ir devušas iespējas cilvēkiem veidot mediju saturam pielīdzināmu saturu un sasniegt auditoriju, neizmantojot tradicionālos medijus. Pētījumi un aptaujas liecina, ka mediju satura veidotāji, to skaitā raidierakstu veidotāji, kļuvuši par nozīmīgiem informācijas un viedokļu avotiem, konkurējot ar tradicionālajiem medijiem. Digitālā satura veidotājiem ir arvien lielāka ietekme uz līdzcilvēku dzīvesstilu, pirkumiem, pasaules uztveri. Šis fenomens ir radījis arī daudz jautājumu, to skaitā, ar ko digitālā satura veidotāji atšķiras no žurnālistiem un medijiem, kādus profesionālos darbības standartus viņi ievēro, kā raudzīties uz viņu darbību un vai uz šiem satura veidotājiem var attiecināt žurnālistu tiesības.

Pētījums sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā Sandra Sprudzāne analizē mediju satura veidotāju lomu un ietekmi Latvijā un pasaulē, pievēršoties to identifikācijai, funkcijām, nozīmei sabiedrībā, satura jeb tematu tendencēm, izplatīšanas kanāliem, kā arī profesionālajiem principiem. Pētījumā salīdzinātas tendences pasaulē un Latvijā, izceļot gan kopīgās iezīmes, gan atšķirības saturā, izplatīšanas kanālos un formātos, auditorijas iesaistes un sekotāju skaita apjomā. Ņemot vērā mediju satura veidotāju ietekmi, līdztekus ir aplūkoti mediju satura veidotāju profesionālās ētikas jautājumi. Pētījumā tika aptaujāti arī mediju vides eksperti un digitālā satura veidotāji, gūstot ieskatu par mediju satura veidotāju izvēlētā darbības modeļa priekšrocībām, gan profesionālās darbības riskiem. Piemēram, kā būtiska mediju satura veidotāju priekšrocība salīdzinājumā ar žurnālistiem tiek norādīta ātrāka publicēšana, mazāk institucionālu ierobežojumu, potenciāli lielāki ienākumi, iespēja veidot saturu bez žurnālista izglītības, kā arī iespēja sazināties ar auditoriju un veidot personīgo zīmolu. Turpretim pie būtiskākajiem riskiem eksperti norādījuši juridiskās atbildības un regulējuma trūkumu, finansējuma ietekmi uz saturu un interešu konfliktus, informācijas kvalitāti un uzticamību, ētikas un profesionālo standartu neesamību, kā arī sabiedriskās un politiskās ietekmes riskus.

Pētījuma otrajā daļā mediju tiesību eksperte Linda Bīriņa aplūko dažādu satura veidotāju juridisko statusu un analizē, kas un kādos gadījumos uzskatāms par žurnālistu un mediju pakalpojumu sniedzēju. Žurnālista statusam ir nozīme, jo žurnālisti bauda tādas tiesības kā avotu aizsardzība un konfidencialitāte, piekļuve ierobežotas pieejamības informācijai, personas datu apstrāde, pastiprināta aizsardzība pret uzraudzību un iejaukšanos, redakcionālā neatkarība, aizsardzība satura ierobežošanas un dzēšanas gadījumos, aizsardzība pret acīmredzami nepamatotām prasībām un tiesvedībām. Šis aspvērums ir pamatā, kāpēc žurnālisti ir jāatšķir no pārējām personām, kurām ir tiesības uz vārda brīvību. Ņemot vērā, ka mediju satura veidotāji digitālajās platformās pārņem jomu un funkcijas, kas iepriekš galvenokārt bija profesionālu žurnālistu uzdevums, aktualizējas jautājums, kādos gadījumos un kam var tikt piešķirts žurnālista statuss.

Šajā pētījuma daļā, vadoties no nacionālajiem un Eiropas Savienības tiesību aktiem, rekomendācijām un tiesu prakses, analizēta žurnālista statusa nozīme un privilēģijas, žurnālista un mediju pakalpojumu sniedzēja, kā arī raidierakstu veidotāju, influenceru, blogeru tiesiskais statuss, tiesības un pienākumi. Pētījums iezīmē šobrīd notiekošo pāreju žurnālistu definēšanas teorijās – no institucionālās un funkcionālo, kura izplatīta Eiropas Savienības un Eiropas Cilvēktiesību tiesu praksē un atsevišķos aspektos nostiprināta arī Latvijā Augstākās tiesas judikatūrā. Secināts, ka saskaņā ar šo pieeju arī ārpus tradicionālajiem medijiem strādājošie satura veidotāji, kas atbilst žurnālista funkcionālajai definīcijai un ievēro profesionālos un ētikas standartus, var tikt uzskatīti par žurnālistiem un attiecīgi iegūt žurnālistu tiesības un privilēģijas. Tāpat arī žurnālisti, influenceri, blogeri, podkasteri un jebkādi citi līdzīgas darbības veicēji var tikt uzskatīti par mediju pakalpojumu sniedzējiem ar visām no šī statusa izrietošajām tiesībām un pienākumiem, ja tie veic profesionālu darbību (regulāru, strukturētu) ar nolūku informēt, izklaidēt vai izglītot, patur faktisku kontroli par satura izvēli, nosaka, kādā veidā tas tiek organizēts, taču vienlaikus savā darbībā ievēro arī nozares profesionālos un ētikas standartus.

Pētījums

1. daļa. Sandra Sprudzāne, "Mediju satura veidotāji – tendences, pašidentifikācija, statuss, profesionālie standarti".

2. daļa. Linda Bīriņa, "Ārpus tradicionālajiem medijiem strādājošo satura veidotāju statuss, tiesības un pienākumi".

Par “Latvijas Mediju ētikas padomi”.

Šobrīd biedrībā ir vairāk par 100 biedriem; tie pārstāv visu formu un veidu medijus, mediju asociācijas un organizācijas. Informācija par biedrību atrodama www.lmepadome.lv.

Sabiedrības informēšana par biedrības “Latvijas Mediju Ētikas padome” darbu tiek veikta ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.

Mediju ētikas padome konstatē četrus pārkāpumus

Tue, 14 Apr 2026 07:53:00 +0000

Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” Ētikas padome ir sagatavojusi un sniegusi atzinumus par šī gada marta sēdē izskatītajām sūdzībām. Piecos gadījumos Ētikas padome sniedza atzinumu, vienā – komentāru. Sūdzības bija par autortiesību pārkāpumu, sensacionālismu un stereotipizāciju, telefonsarunas ieraksta publiskošanu un nepietiekami kritisku attieksmi pret informācijas avotu.

Ētikas padome konstatēja autortiesību pārkāpumu SIA “Mediaservice” uzturētajā portālā “press.lv”. Portālā krievu valodā bez atļaujas bija tulkota un pilnā apjomā pārpublicēta “Satori.lv” publikācija “Guys, don’t fight!”, kura autore bija Alise Zariņa.

Ētikas padome nekonstatēja ētikas kodeksa pārkāpumu Latvijas Sabiedriskā medija televīzijas raidījuma 'De Facto” sižetā un rakstā: «Alvis traks, Armands arī slikts, Šlesers labais": kā "Bez partijām" līderis Broks "jauca kārtis". Armands Broks sūdzējās, ka medijs bija publicējis tā telefonsarunu ar Māri Rožānu, bet saruna nav bijusi paredzēta publiskošanai un skārusi viņa privāto dzīvi. Ētikas padomei nebija šaubu ne par informācijas patiesumu, ne sarunas ierakstīšanas apstākļiem, ne veidu, kā ieraksts nonācis medija rīcibā. Tā pievienojās medija uzskatam, ka Armands Broks uzskatāms par publisku personu, izplatītajam materiālam ir ar privāto dzīvi nesaistīts politisks konteksts un raksturs, un pastāv būtiska sabiedrības interese par publiskoto informāciju.

Skatot Liepājas Reģionālās slimnīcas sūdzību par TV3 raidījuma “Bez Tabu” sižetu, Ētikas padome konstatēja Ētikas kodeksa pārkāpumu. Ētikas padome atzina, ka raidījuma formāts, kur medijs uzklausa cilvēkus un līdzdarbojas pie to interešu pārstāvniecības, ir svarīgs, jo nodrošina cilvēku pieredzes atspoguļojumu, aktualizē sabiedrībā svarīgus jautājumus un nostiprina medija kā sabiedrības interešu pārstāvja lomu. Lai arī lielākajā daļā gadījumu raidījumam “Bez Tabu” tas izdodas veiksmīgi, konkrētajā situācijā noticis pretējais. Sižets bija balstīts uz kādas pacientes meitas paustajām apsūdzībām, un medijs tai deva iespēju izplatīt nepārbaudītas, smagas, un, visticamāk, nepatiesas apsūdzības par slimnīcu un tās personālu, kas nebija saistītas ar intervētās tuvinieka pieredzi slimnīcā. Ētikas padome saskatīja nepietiekami kritisku attieksmi pret informācijas avotu un centienus sensacionalizēt notikušo. Ētikas padome uzskatīja, ka konkrētajā situācijā, kad paustā informācija nebija pamatota ne ar kādiem faktiem un nebija iespējama arī tās pārbaude, informācija tikpat labi varēja būt izdomāta un nepatiesa, neslavu ceļoša, tāpēc gan emociju pārņemta informācijas avota spēja izvērtēt šādu informāciju, gan pati informācija medijam bija jāvērtē īpaši kritiski un no neapstiprinātas informācijas tālākas izplatīšanas būtu bijis jāatturas neatkarīgi no tās pasniegšanas formas un avota.

Skatot divas sūdzības par portāla “La.lv” rakstiem, Ētikas padome abos gadījumos konstatēja Ētikas kodeksa pārkāpumu.

Rakstā, par ko sūdzējās Bērnu klīniskās universitātes slimnīca, ““Dēlam bija veidojums vēdera dobumā apmēram kinderolas lielumā!” Mamma dalās šausminošā pieredzē par ārstēšanu bērnu slimnīcā” Ētikas padome saskatīja ne vien apzinātu sensacionalitāti un mediķu profesijas stereotipizāciju, bet arī klaju žurnālistikas standartu ignorēšanu.

Savukārt rakstā “Sola lielus kalnus, bet “pazūd ar galiem”: LA.LV redakcija saņem vairākas ziņas par krāpšanos ēdināšanas uzņēmumos”, kas bija balstīts uz anonīmiem infomācijas avotiem, Ētkas padome konstatēja nepārbaudītu, anonīmu avotu nekritisku izmantošanu un nepietiekamu auditorijai būtiskas informācijas iegūšanu, ka ļautu izveidot pēc iespējas objektīvāku saturu. Ētikas padome akcentēja, ka mediju aktualizētas tēmas, informācijas avoti, informācijas pieejamība mēdz būt visdažādākie, tomēr ievērot kritizētās personas tiesības uz atbildi ir viens no medija pamatpienākumiem, kurš materiālam nodrošina svarīgu žurnālistikās kvalitātes komponenti un signalizē par medija godprātību, centieniem nodrošināt informācijas daudzveidību un ievērot pienācīgu rūpību informācijas iegūšanā un izmantošanā. Tomēr šajā gadījumā tas nebija ticis ievērots.

Ētikas padomes atzinumi par šīm sūdzībām ir pieejami biedrības mājaslapā https://www.lmepadome.lv/etikaspadome/etikas-padomes-atzinumi.

Ētikas padome skatīja arī iesniegumu par žurnālā “Ir” publicēto rakstu: “Mīlestība nebrīvē. Baibas un Laimona stāsts”. Sūdzības iesniedzējs iebilda par, tā ieskatā, nepietiekamu kritiski attieksmi un samērīguma trūkumu rakstā par uz mūžu notiesāta noziedznieka laulībām, atrodoties cietumā. Par šo rakstu Ētikas padome sniedza komentāru. Tā secināja, ka vēstot par cilvēkiem, kas izdarījuši ļoti smagus noziegumus, un fokusējoties uz citiem, ar noziegumiem nesaistītiem šo cilvēku personības un dzīves aspektiem, medijiem pastāvēs vairākas sarežģītas dilemmas – ne tikai “publicēt vai nē”, bet arī kādā veidā stāstīt – kādā apjomā sniegt informāciju par noziegumiem un to upuriem, lai tiktu izrādīta atzīšana un cieņa upuriem un viņu tuviniekiem, un cik kritiski izturēties pret noziegumus pastrādājušo cilvēku sniegto informāciju. Ko šādā cilvēkstāsta žanrā ieturētā rakstā minēt, ko nē, cik kritiskiem būt, ir autora un redakcijas izvēle, uz ko tiem ir visas tiesības, atzina Ētikas padome un piebilda, ka līdzīgi ir ar lasītājiem – arī katram no tiem ir sava izjūta par patiesību, taisnīgumu un informācijas samērīgumu un tiesības šaubīties, vai žurnālists ir bijis pietiekami kritisks.

Par “Latvijas Mediju ētikas padomi”.

Šobrīd biedrībā ir vairāk par 100 biedriem; tie pārstāv visu formu un veidu medijus, mediju asociācijas un organizācijas.

Sūdzības par Biedrības Ētikas kodeksa ievērošanu medijos izskata Biedrības Ētikas padome. Līdz marta beigām tā strādāja šādā sasaukumā: Andrejs Mēters, Toms Ostrovskis, Skaidrīte Lasmane, Guntars Līcis, Baiba Liepiņa, Anda Rožukalne, Kristers Pļešakovs, Aleksandrs Mirlins, Raivis Spalvēns. Jaunajā sasaukumā, kas darbojas kopš 2026. gada aprīļa Skaidrīti Lasmani nomainīja Olga Dragiļeva, bet parējie iepriekšējā sasaukuma locekļi turpina darbu.

Biedrības darbu vada biedrības valde, kuru pārstāv valdes locekle Ilona Skuja. Informācija par biedrību atrodama www.lmepadome.lv.

Apstiprināts Mediju ētikas padomes jaunais sastāvs

Mon, 30 Mar 2026 13:21:00 +0000

Biedrības “Latvijas mediju ētikas padomes” biedru pilnsapulcē 2026. gada 27. martā tika apstiprināts biedrības 2025. gada pārskats un ievēlēts jauns Ētikas padomes sastāvs.

Ētikas padomes jaunajā sastāvā sāk darboties Latvijas Žurnālistu asociācijas izvirzītā Baltiijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” žurnāliste Olga Dragiļeva. Viņa stājas Skaidrītes Lasmanes vietā, kura darbojās Ētikas padomē kopš tās izveides 2019. gadā un uz vietu jaunajā sasaukumā nekandidēja. No līdzšinējā Ētikas padomes sastāva uz nākamo termiņu tika pārvēlēti astoņi locekļi: Guntars Līcis (izvirzīja "ŽURNĀLS SANTA"), Anda Rožukalne (izvirzīja VSIA "Latvijas Sabiedriskais medijs” un nodibinājums “Ilgtspējas fonds”), Baiba Liepiņa (izvirzīja Latvijas Reklāmas asociācija), Andrejs Mēters (izvirzīja “All Media Latvia”), Toms Ostrovskis (izvirzīja “TVNET GRUPA”), Aleksandrs Mirlins (izvirzīja Latvijas Preses izdevēju asociācija), Raivis Spalvēns (izvirzīja "DELFI") un Kristers Pļešakovs (izvirzīja Latvijas Raidorganizāciju asociācija). Ētikas padomes deviņi locekļi ir ievēlēti uz 12 mēnešu termiņu.

Ētikas padomes jaunais sasaukums arī turpmāk uzraudzīs Biedrības Ētikas kodeksa principu un normu īstenošanu, izskatīs sūdzības par ētiska rakstura pārkāpumiem mediju darbībā, paudīs viedokli par dažādiem mediju nozares jautājumiem, un sadarbosies ar valsts institūcijām nozari regulējošo normu izstrādē un mediju atbalsta programmu īstenošanā.

Biedrība Latvijas Mediju ētikas padome ir izveidota kā nozari pašregulējoša institūcija, kurā var vērsties ikviens, kas pamanījis mediju ētikas pārkāpumu. Sūdzības par ētikas pārkāpumiem medijos izskata LMĒP Ētikas padome, vadoties no LMĒP Ētikas kodeksa, kas iever tādus principus kā godprātība materiālu veidošanā, informācijas daudzveidības nodrošināšana, faktu pārbaude, viedokļu un faktu nošķīrums, un citus. Ētikas padomes lēmumi ir publiski un tie ir saistoši biedriem. Pārkāpumu gadījumā Ētikas padome var uzlikt medijam par pienākumu arī labot kļūdu un atvainoties.

Sešu gadu laikā LMĒP ir sniegusi atbildes uz vairāk kā uz 270 iesniegumiem no iedzīvotājiem, amatpersonām un organizācijām par iespējamiem mediju ētikas pārkāpumiem. 102 gadījumos Ētikas padome ir gatavojusi detalizētus atzinumus. Ar tiem var iepazīties biedrības mājaslapā

https://www.lmepadome.lv/etikaspadome/etikas-padomes-atzinumi/.

Par Latvijas mediju ētikas padomi

Šobrīd biedrībā ir vairāk par 100 biedriem; tie pārstāv visu formu un veidu medijus, mediju asociācijas un organizācijas.

Mediju ētikas padome uzsver privātuma ievērošanas svarīgumu un informācijas konteksta nozīmi

Tue, 10 Mar 2026 12:57:00 +0000

Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” Ētikas padome ir sniegusi atzinumus, vērtējumus un rekomendācijas par šī gada februāra sēdē izskatītajām sūdzībām. Tika skatīti septiņi iesniegumi par televīzijas un radio sižetiem un rakstiem portālos. Trīs gadījumos Ētikas padome sniedza atzinumu, pārējos – situācijas vērtējumu. Sūdzības bija par privātuma neievērošanu, ģeopolitisko notikumu attēlojumu un personu tiesībām atbildēt uz kritiku medijos.

Saistībā ar iespējamo privātuma aizskārumu Ētikas padome skatīja divas sūdzības. Vienā gadījumā Ētikas padomē bija vērsies cilvēks, ko bāriņtiesa bija administratīvi sodījusi par bērna tiesību aizskārumu. Tā kā sūdzības iesniedzējs bija pašvaldības deputāts, turklāt strādāja bērnu izglītības iestādē, žurnālisti bija meklējuši atbildes uz jautājumu, vai piespriestais sods pieļauj turpināt darbu. Sūdzības iesniedzējs žurnālistei jau bija iebildis pret materiāla veidošanu, pamatojot to ar bērna interesēm. Skaidrojot notikušo, viņš tai arī bija atklājis vairākas notikušā detaļas. Tomēr, neraugoties uz iebildumu, medijs bija turpinājis gatavot rakstu. Sūdzībā Ētikas padomei iesniedzējs norādīja, ka rakstā un pēc tā publicēšanas veidotajā televīzijas sižetā ir ticis identificēts cietušais bērns. Ētikas padome rakstā un sižetā nesaskatīja Ētikas kodeksa pārkāpumus. Tā secināja, ka abi mediji bija labi apzinājušies situācijas sensitivitāti un apstākļus, izvērtējuši to rīcībā nonākušo informāciju, veikuši interešu salāgošanu un izvairījušies materiālos iekļaut tādas detaļas, kas ļauj nepārprotami identificēt cietušo. Ētikas padomes vērtējumā mediji šajā situācijā saskārās ar grūti īstenojamu uzdevumu – neatklāt, par ko tieši sūdzības iesniedzējs sodīts, publiski sniegt situācijai atbilstošu skaidrojumu, ka piespriestais sods nav par pārkāpumu izglītības iestādē, un novērst situāciju, ka no raksta un sižeta cilvēki varētu izdarīt nepatiesus pieņēmumus. Ņemot vērā privātuma svarīgumu, Ētikas padome atgādina medijiem, ka jautājumos, kas skar bērnus, nepieciešamība atklāt vai dot norādes uz viņu identitāti jāapsver īpaši rūpīgi. Tas jādara arī situācijās, kad informāciju, kas ļauj identificēt bērnus, ir atklājusi vai ir gatava atklāt trešā persona vai bērnu vecāki.

Otrs gadījums bija saistīts ar gandrīz trīs gadus senu “Bez Tabu” sižetu, kas vēstīja par pievilto klientu mēģinājumiem atgūt naudu no kādai pašmāju apģērbu dizainerei piederoša uzņēmuma. Uzņēmums bija saņēmis naudu no daudziem klientiem, bet nebija izpildījis pasūtījumus. Vairākus gadus pēc sižeta un raksta publiskošanas, uzņēmēja, kas likvidētajā uzņēmumā bija gan īpašniece, gan vienīgā amatpersona, centās panākt raksta un sižeta dzēšanu un pēc medija atteikuma vērsās Ētikas padomē. Sūdzības sniedzēja argumentēja, ka medija publiskotā informācija rada nesamērīgu kaitējumu viņas reputācijai kā privātpersonai un neatbilst mediju ētikas pamatprincipiem. Lai arī bija saprotams, ka saistība ar notikušo uzņēmējai nevar būt patīkama, jo īpaši, situācijā, kad viņa turpina biznesu ar citu ļoti līdzīga nosaukuma uzņēmumu, izmanto jau likvidētā uzņēmuma zīmolu, “Facebook” lapu un mājaslapu un darbojas kā zīmola seja, Ētikas padome rakstā un sižetā nekonstatēja Ētikas kodeksa pārkāpumus. Par diskutablu Ētikas padome uzskatīja apzīmējuma “krāpniecība” lietojumu sižetā. Medijs skaidroja, ka apzīmējums izmantots, jo to lietojušas sižetā intervētās personas, un tā pieminēšana sižetā atspoguļo šo cilvēku viedokli par notikušo. Ņemot vērā, ka sižeta veidotāji ļoti skaidri informēja skatītājus, ka policija pēc sūdzību saņemšanas ir atteikusies ierosināt kriminālprocesu par noziedzīgu nodarījumu, Ētikas padome secināja, ka šis jēdziens sižetā lietots sadzīviskā nozīmē, norādot uz morāli nepieņemamu rīcību (maldinot, gūstot materiālu labumu, bet nepildot solījumus, neatklājot vai noklusējot svarīgu informāciju u. tml.), nevis kā apgalvojums, ka uzņēmēja būtu veikusi darbības, kas sodāmas saskaņā ar Krimināllikumu. Tā kā apzīmējumiem mēdz būt arī vairākas nozīmes, Ētikas padome aicina medijus pielietot īpašu piesardzību, lietojot tādus apzīmējumus, kas vienlaikus ir juridiski termini saistībā ar krimināli sodāmām darbībām, un rūpīgi izvērtēt tiem alternatīvas.

“Privātuma aspekti ir svarīgi, īpaši, kad runa ir par noziegumu upuriem. Tomēr redzams, ka medijiem privātums jāsabalansē ar sabiedrības interesēm arī citās situācijās. Iespējamais privātuma pārkāpums nereti tiek izmantots gan kā arguments, lai atturētu medijus ziņot par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, gan, lai censtos panākt, ka no mediju arhīviem tiek dzēsti agrāk veidoti kritiski materiāli,” komentē Ilona Skuja, biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” valdes locekle.

Ētikas padomes atzinumi par šīm sūdzībām ir pieejami biedrības mājaslapā https://www.lmepadome.lv/etikaspadome/etikas-padomes-atzinumi.

Pēdējā laikā Ētikas padome skatījusi vairākus iesniegumus saistībā ar to, kā mediji ziņo par karu Ukrainā un Tuvajos Austrumos. Vērtējot šādas publikācijas, Ētikas padome arvien biežāk rekomendē materiālos iekļaut informāciju par notikumu kontekstu un kritiski izvērtēt dažādu pušu sniegto informāciju.

Februāra sēdē ētikas padome skatīja sūdzību par to, kā mediji bija ziņojuši par ANO Palestīniešu bēgļu lietu aģentūras (UNRWA) mītnes nojaukšanu Jeruzalemē. Sūdzības sniedzēja uzskatīja, ka mediji, ziņojot par jaunumiem, pārāk paļaujas uz vienas puses sniegto informāciju. Ētikas padome secināja, ka dažādos mediju formātos pieļaujamas dažādas prakses. Piemēram, ziņu aģentūras, īpaši notikumu sākumposmā, fokusējas uz jaunākajiem faktiem un tām pieejamajiem komentāriem, konteksts var tikt pievienots vēlāk, kad ziņa tiek papildināta. Savukārt portāliem, kas izmanto ziņu aģentūru gatavotās ziņas, ieteicams tās pašiem papildināt ar informāciju, kas līdzsvaro skatpunktus un palīdz lasītājiem izprast svarīgus notikumus. Ja medijs par kādu tēmu ziņo regulāri, šādu informāciju iespējams sagatavot jau iepriekš un izmanot atkārtoti. Piemērs šādai pieejai ir Latvijas Sabiedriskā medija portāla lsm.lv publikācija, kurā attiecīgās ziņas jaunumu daļa bija papildināta ar informāciju par karadarbības vēsturi, sekām un saistītiem notikumiem.

Saistībā ar karu Ukrainā Ētikas padome februāra sēdē skatīja iesniegumu par Latvijā reģistrētā krievu valodā rakstošā portāla 'Meduza” publikāciju. Sūdzības iesniedzēja norādīja, ka sadaļas “Karš” beigās, rubrikā “Vēstules no lasītājiem” publicējot konkrētu lasītāja vēstuli, portāls izplata naratīvus, kas saskan ar Kremļa propagandu par Krievijas karu pret Ukrainu, noņem atbildību no Krievijas par iebrukumu Ukrainā, relativizē Krievijas agresiju. Sūdzības iesniedzēja vērsa uzmanību, ka šādās vēstulēs tiek izmantotas konkrētas propagandas tehnikas. Portāla redakcija skaidroja, ka, publicējot šādas vēstules, tā nodrošina viedokļu daudzveidību, un tām pievienota redakcijas atruna, ka atspoguļotie viedokļi ne vienmēr sakrīt ar redakcijas nostāju. Tomēr Ētikas padome neuzskatīja, ka, publicējot šādu vēstuli, redakcija tai būtu pievienojusi jelkādu vērtību. Ētikas padomes ieskatā ar šādu publikāciju medijs nevis atbildīgi atspoguļo dažādas perspektīvas, bet leģitimizē un attaisno publicēto viedokli un tajā izmantotos argumentus. Atbildīga mediju prakse, saņemot šādus viedokļus, būtu citādāka – piemēram, kritiski izvērtējot to saturu un tālākas atspoguļošanas jēgu, skaidrojot to saistību ar Kremļa izplatītajiem naratīviem ārpus Krievijas, sniedzot redakcijas skaidrojumu un nostāju u.t.t. Ētikas padome uzskata, ka viedokļu daudzveidība nedrīkst tikt izmantota kā arguments atbildības par karu mazināšanai un agresīva kara pret neatkarīgu valsti attaisnošanai.

Ētikas padome skatīja arī sūdzības par personas tiesībām atbildēt uz medija pausto kritiku un tās viedokli ņemt vērā materiāla gatavošanā. Vienā gadījumā Ētikas padome sniedza skaidrojumu par portāla “la.lv” publikāciju un norādīja, ka konkrētajā situācijā, kad portāla redakcija par kādu gatavoja kritisku rakstu, tai bija pienākums uzrunāt kritizēto vai tā pārstāvi un noskaidrot tā skatījumu. Otrā gadījumā medija iespējas nodrošināt šo principu bija ierobežotas, jo kritisko viedokli apgalvojuma formā tiešraidē izteica viens no radio raidījuma “Krustpunktā” diskusijas viesiem. Lai arī var būt situācijas, kad raidījumu vadītājiem ir nepieciešams lūgt precizēt, vai izteikums ir viedoklis vai fakts vai lūgt sniegt viedoklim pamatojumu, praksē šādos tiešraides diskusiju raidījumos apšaubīt izteikumus iespējams tikai ierobežotā apjomā. Pretējā gadījumā tas kavētu sasniegt raidījuma mērķi – daudzpusīgu skatpunktu atklāšanu par dažādiem aplūkojamās tēmas aspektiem.

Vēl vienā gadījumā, skatot NEPLP iesniegumu, Ētikas padome sniedza rekomendācijas par to, kā televīzijas šovā “Caur ērkšķiem uz...” atainot dalībnieču gatavošanu situācijām, kad darba intervijās var tikt uzdoti diskriminējoši un privātas dabas jautājumi. Ētikas padome uzskata, ka sabiedrība ir jāizglīto, ka šādi jautājumi darba intervijās nav pieļaujami un uz tiem nav jāatbild, un kā rīkoties situācijās, ja tādi tiek uzdoti. Šādu informāciju ir būtiski sniegt gan raidījuma dalībniecēm, gan skatītājiem, turklāt to darīt nevis formāli, piem., ar atrunu ekrāna titrā, bet pienācīgā apjomā un kvalitātē iekļaujot raidījuma saturā. To varētu panākt, piemēram, sniedzot skatītājiem kontekstu – informāciju par aizkadrā notikušo, dalībnieču informētību par notiekošā mērķi un formātu, un to, ka redzamais saturs veidots simulācijas ietvaros. Lai mazinātu iespējamu auditorijas maldināšanu un dalībnieku ievainojamību, visā atiecīgā materiāla demonstrēšanas laikā būtu ieteicams izmantot arī audiovizuālos palīglīdzekļus, lai akcentētu, ka notiekošais ir simulācija – subtitrus, slīdošo teksta joslu, aizkadra balsi vai citus marķējumus, tādā veidā precīzi un uzskatāmi apzīmējot materiāla īpašo dabu un nolūku.

Par “Latvijas Mediju ētikas padomi”.

Šobrīd biedrībā ir vairāk par 100 biedriem; tie pārstāv visu formu un veidu medijus, mediju asociācijas un organizācijas.

Sūdzības par Biedrības Ētikas kodeksa ievērošanu medijos izskata Biedrības Ētikas padome, kurā šobrīd darbojas Andrejs Mēters, Toms Ostrovskis, Skaidrīte Lasmane, Guntars Līcis, Baiba Liepiņa, Anda Rožukalne, Kristers Pļešakovs, Aleksandrs Mirlins, Raivis Spalvēns. Biedrības darbu vada biedrības valde, kuru pārstāv valdes locekle Ilona Skuja. Informācija par biedrību atrodama www.lmepadome.lv.

Atskats uz diskusiju “Mediju satura veidotāji – profesionālie standarti un ētika”

Tue, 03 Mar 2026 14:56:00 +0000

2026. gada 26. februārī Latvijas Mediju ētikas padomes rīkotajā diskusijā tika apspriests kopīgais un atšķirīgais ārpus klasiskajiem medijiem strādājošajiem mediju satura veidotājiem un žurnālistiem. Dažādas satura izplatīšanas platformas internetā, sociālie mediji un tehnoloģiju pieejamība ir devuši iespējas cilvēkiem veidot mediju saturam pielīdzināmu informāciju un sasniegt auditoriju, neizmantojot tradicionālos medijus. Starp sarunas tēmām bija tādi jautājumi, kā sevi uztver raidierakstu un podkāstu veidotāji, kas ir, kas nav žurnālists un medijs auditorijas, sabiedrības un mediju institūciju acīs, kādos gadījumos žurnālista un medija statuss ir būtisks, kuros gadījumos ir svarīgi definēt profesionālās darbības standartus, vai medijiem paredzēto atbalstu varētu piešķirt arī tiem satura veidotājiem, kas nesauc sevi par žurnālistiem, bet veido kvalitatīvu saturu, kā mediji var sadarboties ar satura veidotājiem, kam nav žurnālista statusa, ko no tiem var mācīties, un citi.

Foto: Mārcis Gaujenietis

Pasākums tika rīkots ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu. Diskusijā piedalījās mediju un ārpus klasiskajiem medijiem strādājošajie mediju satura veidotāji, mediju politikas un uzraudzības institūciju, akadēmiskās vides un mediju organizāciju pārstāvji. Diskusiju moderēja Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas docente Klinta Ločmele. Ar pētījuma secinājumiem uzstājās “RTU Rēzekne” docente un vadošā pētniece, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) vecākā eksperte Sandra Sprudzāne, prezentējot pētījuma daļu “Mediju satura veidotāji – tendences, pašidentifikācija, statuss, profesionālie standarti”. Savukārt zvērināta advokāte un mediju tiesību eksperte Linda Bīriņa iepazīstināja ar pētījuma daļu “Ārpus tradicionālajiem medijiem strādājošo satura veidotāju statuss, tiesības un pienākumi”, analizējot juridiskos aspektus un normatīvā regulējuma piemērošanu digitālā satura veidotājiem.

Pētījums “Mediju satura veidotāji – tendences, pašidentifikācija, statuss, profesionālie standarti”.

Sandra Sprudzāne pētījuma prezentācijā norādīja, ka mediju satura veidotāju un žurnālistu robežas kļūst arvien grūtāk nošķiramas. Pētniece uzsvēra, ka mediju satura veidotāju definēšana ir sarežģīta, jo jomas robežas ir izplūdušas un to funkcijas bieži pārklājas ar žurnālistiku, reklāmu un viedokļu līderību. Aptaujājot akadēmiskās vides pārstāvjus, secināts, ka vienotas definīcijas mediju satura veidotājam šobrīd nav, un pats jēdziens joprojām ir attīstības procesā.

Piemēram, ASV un citās valstīs tiek izmantots termins “newsfluencer”, kas apzīmē, galvenokārt, vīriešu dzimtes ziņu satura veidotājus, kas saturu veido konkrētai auditorijai.

Sandra Sprudzāne skaidroja, ka pētījumā apzināti izvēlējusies lietot terminu “mediju satura veidotājs”, nevis “digitālā satura veidotājs”, jo tas bieži tiek saistīts ar mārketingu. Būtiska mediju satura veidotāju darbībā ir platforma un kopiena – sekotāju auditorija, no kuras lielā mērā atkarīgi gan ienākumi, gan redzamība.

Pētījumā uzsvērts, ka influenceru darbs ir daļa no digitālās ekonomikas un to raksturo nestabilitāte – atkarība no algoritmiem un sekotāju skaita. Vienlaikus šī nodarbošanās var būt finansiāli veiksmīga, kā to apliecina atsevišķu podkāstu autoru piemēri – “Cilvēkjauda”, “Labākais Fitnesa Kanāls”, “11 LV”, u.c.

Salīdzinājumā ar tradicionālo žurnālistiku mediju satura veidotājiem bieži ir mazāka redakcionālā kontrole un institucionālais regulējums, taču lielāka neatkarība. Tas nozīmē arī individuālu atbildību par ētikas principiem un satura kvalitāti. Kā riski tika minēti dezinformācijas izplatība, objektivitātes trūkums un politiskas manipulācijas, kā arī tendence prioritizēt auditorijas apjomu, nevis kvalitāti.

Atsaucoties uz starptautiskiem pētījumiem, Sandra Sprudzāne norādīja, ka auditorijas biežāk izvēlas vietējos satura veidotājus savā valodā. Latvijā analizēti aptuveni 40 raidieraksti, un secināts, ka lielākā daļa ir interviju formātā, savukārt pašu veidotāju pašidentifikācija ir daudzveidīga un ne vienmēr skaidri definēta.

Pētniece secināja, ka mediju satura veidotāju profesionālā identitāte un statuss joprojām ir veidošanās procesā, un vienota definīcija tuvākajā laikā, visticamāk, netiks nostiprināta.

Pēc prezentācijas jautājumu un atbilžu daļā pētniecei tika vaicāts, vai Latvija šajā ziņā patiešām ir unikāla, vai arī līdzīgas problēmas – īpaši attiecībā uz definīcijām un robežām starp žurnālistiku un mediju satura veidošanu – pastāv arī citās valstīs.

Atbildot uz jautājumu, pētniece norādīja, ka Latvijā novērojamas līdzīgas tendences kā citviet – tiek saskatīta konkurence ar žurnālistiku. Arī viņas aptaujātie akadēmiskās vides pārstāvji šo procesu raksturo kā izaicinājumu vai pat konkurenci tradicionālajai žurnālistikai.

Vienlaikus pētniece uzsvēra, ka citās valstīs daudz izteiktāki ir neatkarīgo žurnālistu piemēri. Nereti tie ir profesionāļi, kuri strādā kādā medijā, bieži ārštata statusā, taču dažādu iemeslu dēļ izvēlas mainīt savu profesionālo modeli vai vairāk pievērsties personīgā zīmola veidošanai. Kā piemēru viņa minēja Lietuvu, kur iespējams piesaistīt auditoriju un radīt kvalitatīvu žurnālistiku arī tad, ja autors paralēli darbojas citos medijos. Tas, pēc pētnieces domām, apliecina zināmu brīvību eksperimentēt un veidot jaunus formātus.

Savās intervijās ar mediju satura veidotājiem pētniece konstatējusi, ka arī Latvijā robežas kļūst elastīgākas. Piemēram, kāda žurnāliste vienlaikus strādā medijā un sadarbojas ar izdevniecību, veidojot apmaksātu saturu. Tas parāda, ka profesionālās lomas arvien biežāk pārklājas.

Vienlaikus pētniece atzina, ka pastāv arī būtiski riski un problēmas. Atšķirības starp valstīm var izpausties valodas izvēlē vai auditorijā, taču teorētiskajā literatūrā redzams, ka sarežģījumi ar definīcijām ir universāli. Arī citviet tiek lietoti apzīmējumi kā “pseidožurnālisti” vai “kvazižurnālisti”, meklējot veidus, kā raksturot šo parādību. Tomēr, kā uzsvēra pētniece, skaidra un vienota definīcija joprojām ir izaicinājums gan Latvijā, gan starptautiskā kontekstā.

Pētījums “Ārpus tradicionālajiem medijiem strādājošo satura veidotāju statuss, tiesības un pienākumi.”

Zvērināta advokāte, mediju tiesību eksperte Linda Bīriņa norādīja, ka Sandras Sprudzānes prezentācijā iezīmējās pretstatījums – žurnālisti un satura veidotāji, kuri nav žurnālisti, bet drīzāk kvazi vai pseidožurnālisti. Šis dalījums parasti balstās divos kritērijos: žurnālisti ir tie, kas strādā tradicionālajos medijos – presē, radio, televīzijā – un ievēro noteiktus profesionālos pienākumus, savukārt pārējie it kā atrodas “pelēkajā zonā”.

Linda Bīriņa uzsvēra, ka juridiski situācija ir sarežģītāka, un piedāvāja vienkāršotu dalījumu: tradicionālie žurnālisti, kas strādā medijos, un netradicionālie, kas ir blogeri, influenceri, podkāsteri, “tiktokeri” un citi satura veidotāji. Latvijā pat pastāv “Blogeru un Influenceru Asociācija”, kas rosinājusi lietot terminu “digitālā satura veidotājs”, tomēr terminoloģija joprojām ir diskusiju objekts.

Būtiska nozīme ir jautājumam – kāpēc vispār svarīgi noteikt, vai persona ir žurnālists? Latvijā ikvienam ir vārda brīvība un tiesības izplatīt informāciju. Tomēr žurnālista statuss sniedz papildu privilēģijas, piemēram, tiesības saņemt ierobežotas pieejamības informāciju, aizsargāt informācijas avotus, īpašas tiesības datu apstrādē un atsevišķos gadījumos kriminālprocesā. Šīs privilēģijas izriet no žurnālista lomas demokrātiskā sabiedrībā kā “sabiedrības sargsunim”.

Juridiski pastāv divas žurnālista definēšanas pieejas, kas ir institucionālā un funkcionālā. Institucionālā pieeja attiecas uz tiem, kas strādā medijos, ir profesionāli izglītoti vai pieder žurnālistu organizācijām. Savukārt funkcionālā pieeja vērtē personas darbību, vai tā vāc un izplata sabiedrības interesēm nozīmīgu informāciju, darbojas regulāri un ievēro profesionālās atbildības principus, norādīja Bīriņa.

Starptautiskajā praksē arvien vairāk tiek atzīta tieši funkcionālā pieeja. Tas nozīmē, ka nozīme nav tikai tam, vai persona strādā tradicionālā medijā vai ir asociācijas biedrs. Ja tiek pildītas žurnālistikai raksturīgās funkcijas un ievērota profesionālā atbildība, arī netradicionāls satura veidotājs var tikt atzīts par žurnālistu.

Problēma Latvijā ir tā, ka spēkā esošais 90. gadu likums balstās galvenokārt institucionālajā definīcijā, izslēdzot daudzus digitālos satura veidotājus. Tas neatbilst starptautiskajām prasībām, tostarp Eiropas Padomes un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, kas atzīst funkcionālo pieeju. Līdz ar to nākotnē būtu nepieciešams pārskatīt mediju regulējumu un žurnālista definīciju.

Vienlaikus tika uzsvērts, ka žurnālista privilēģijas nāk kopā ar pienākumiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē attīstīts “atbildīgas žurnālistikas” princips jeb pienākums rīkoties labā ticībā, sniegt patiesu un precīzu informāciju, ievērot ētikas standartus un veicināt sabiedrībai būtisku jautājumu apspriešanu. Ja šie principi netiek ievēroti, pat tradicionāls žurnālists konkrētā lietā var zaudēt aizsardzību.

Tas nozīmē, ka žurnālista statuss nav pastāvīgs “tituls”, bet tiek vērtēts katrā gadījumā atsevišķi. Savukārt influenceris vai blogeris, kurš pilda žurnālistikas funkcijas un ievēro profesionālos standartus, var pretendēt uz tādām pašām tiesībām.

Diskusijā tika aktualizēts arī jautājums par atlīdzību. Finansējuma vai ekonomiska labuma esamība var būt viens no kritērijiem, taču tas nav izšķirošs. Persona var darboties arī bez peļņas nolūka, ja spēj pierādīt, ka darbība ir profesionāla un sistemātiska.

Tāpat tika uzsvērts, ka kritēriji vienmēr tiek vērtēti kopumā, individuāli izvērtējot konkrēto gadījumu. Nav iespējams automātiski paziņot, ka visi influenceri vai blogeri ir žurnālisti, jo katrs gadījums jāanalizē atsevišķi.

Būtiska loma ir pašregulācijai un ētikas kodeksiem. Iespējams risinājums varētu būt profesionālu organizāciju stiprināšana vai jaunu asociāciju izveide, kas izstrādā ētikas standartus un uzrauga to ievērošanu. Tomēr šobrīd regulējumā pastāv zināms iztrūkums, un daudz kas jārisina individuāli, tostarp tiesas ceļā.

Noslēgumā tiek secināts, ka netradicionālie satura veidotāji jau šodien var ietilpt gan žurnālista, gan mediju pakalpojumu sniedzēja definīcijā – ar visām no tā izrietošajām tiesībām un pienākumiem. Tomēr tas ir atkarīgs no konkrētās darbības satura un kvalitātes, nevis tikai no pašidentifikācijas, statusa vai darbības platformas .

Tālāk norisinājās paneļdiskusija, kur tika apskatīti trīs temati – Iespējamās izmaiņas preses likumā, mediju pakalpojuma sniedzēja definīcija; Kopīgai un atšķirīgai starp žurnālistiem, mediju pakalpojuma sniedzējiem un influenceriem; Mediju pakalpojuma sniedzēju profesionālie pienākumi, atbildība, ētika, regulācija un pašregulācija. Diskusijā piedalījās interneta raidījuma par ekonomiku “Mediāna” veidotājs Kristaps Pētersons, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekle Arta Ģiga un Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītāja Gunta Līdaka.

Paneļdiskusijā dalībnieki apsprieda robežas starp žurnālistiku un mediju pakalpojumu sniedzējiem, tostarp influenceru un blogeru darbību, kā arī jautājumu par vienlīdzīgām iespējām piekļūt valsts finansiālajam atbalstam.

Diskusijā izskanēja pieredzes stāsts par satura veidotāju, kurš sākotnēji nav skaidri definējis savu darbības formātu, bet, analizējot savu auditoriju, secinājis, ka to veido ietekmīgi politikas un ekonomikas lēmumu pieņēmēji. Rezultātā saturs pakāpeniski ieguvis interešu pārstāvniecības un komentējošas analītikas iezīmes. Tas, pēc diskusijas dalībnieku domām, apliecina, ka robežas starp žurnālistiku, komentēšanu un lobēšanu praksē kļūst elastīgākas. Tai pat laikā ārpus Latvijas jau novērots skaidrs nošķīrums starp žurnālistu un mediju satura veidotāju. Piemēram, gan no medijiem neatkarīgi satura veidotāji, gan pat tādu starptautiski atzītu tradicionālu redakcionālu mediju kā “Financial Times” komentētājs augsta līmeņa ekonomikas pasākumos saņem blogeru, nevis žurnālistu kategorijas akreditāciju. Pastāv situācijas, kad prominenti redakcionālos medijos strādājošie publicisti sevi nemaz neuzskata par žurnālistiem, bet komentētājiem. Tika aktualizēts arī jautājums, vai mediju pakalpojumu sniedzējiem būtu jābūt iespējai pretendēt uz Mediju atbalsta fonda finansējumu. Izskanēja viedoklis, ka galvenais kritērijs būtu satura sabiedriskais nozīmīgums, nevis platforma vai formālais statuss. Vienlaikus tika uzsvērts, ka žurnālistiem pastāv papildu profesionālie pienākumi un ierobežojumi, kas jāņem vērā, lemjot par atbalsta mehānismiem.

Gunta Līdaka informēja, ka Saeimā pirmajā lasījumā virzīti grozījumi mediju jomas regulējumā, lai to salāgotu ar Eiropas Mediju brīvības aktu. Plānots izveidot mediju pakalpojumu sniedzēju reģistru, taču vēl jāvienojas par atbilstības kritērijiem, lai tiktu ievērotas sabiedrības intereses un tiktu novērsti mēģinājumi iegūt medija tiesības ar mediju darbību nesaistīties mērķiem. .

Diskusijā tika skarts arī ētikas un pašregulācijas jautājums. Izskanēja priekšlikums stiprināt profesionālās organizācijas un ētikas kodeksus, lai nodrošinātu skaidrākus atbildības standartus gan žurnālistiem, gan citiem satura veidotājiem. Dalība žurnālistu asociācijās vai Mediju ētikas padomē tika minēta kā signāls par gatavību ievērot profesionālos principus.

Atsevišķi tika uzsvērta personīgā zīmola nozīme digitālajā vidē. Diskusijas dalībnieki norādīja, ka nākotnē auditorijas uzmanība kļūs vēl fragmentētāka, un arvien lielāka loma būs individuālajai atpazīstamībai. Tajā pašā laikā tika pausts viedoklis, ka tradicionālajiem medijiem joprojām ir būtiska loma, un galvenais uzdevums ir nodrošināt uzticamu, daudzveidīgu saturu.

Pasākumu noslēgumā kopīgā diskusijā varēja piedalīties visi pasākuma dalībnieki.

Diskusijā vairākkārt tika aktualizēts jautājums par robežu starp žurnālistiku un citu mediju satura veidošanu, uzticēšanos, sniegtās informācijas patiesumu, interešu konflikta atklāšanu, kā arī par atbildību un regulējumu.

Tika skaidrots, ka Latvijas Mediju ētikas padome ir atvērta ne tikai žurnālistiem, bet arī citiem satura veidotājiem, kuri ir ieinteresēti mediju vides attīstībā. Saskaņā ar statūtiem organizācijā var iestāties personas, kas vēlas ievērot ētikas principus un iesaistīties pašregulācijā. Vienlaikus pieminot, ka diskusijas par to, kas uzskatāms par mediju un kas – nē, notiek regulāri arī Ētikas padomes locekļu vidū.

Tika norādīts, ka regulācija un pašregulācija ir instruments sabiedrības uzticēšanās nodrošināšanai. Sabiedrības interesēs ir saņemt patiesu informāciju, tikt informētai par interešu konfliktu vai finansējuma ietekmi uz saturu. Tāpēc regulācija un pašregulācija ir svarīgas, lai atbildīgi iezīmētu robežas starp dažādiem satura veidotājiem un izplatītājiem, sekmētu, ka saturs tiek veidots atbilstoši nozarē atzītajiem standartiem un palīdzētu izvērtēt žurnālistu privilēģiju pamatotu vai nepamatotu piešķiršanu un izmantošanu.

Runājot par riskiem, pētniece Sandra Sprudzāne uzsvēra, ka izplūdušās robežas starp žurnālistiem un satura veidotājiem rada dezinformācijas un auditorijas maldināšanas riskus, īpaši jaunākās paaudzes vidū, kurai ne vienmēr ir skaidrs, vai informācijas avots darbojas kā žurnālists vai kā influenceris. Viņa akcentēja arī personīgo atbildību par publicēto saturu un nepieciešamību skaidri definēt savu profesionālo lomu.

Mediju tiesību eksperte Linda Bīriņa norādīja, ka žurnālistu statusam ir nozīme ne tikai no reputācijas, bet arī no juridiskā viedokļa. Viņa atgādināja, ka žurnālistiem normatīvajos aktos paredzētas gan tiesības, piemēram, avotu aizsardzība, gan pienākumi – sniegt patiesu informāciju labā ticībā un atklāt interešu konfliktus. “Sabiedrības gaidas ir tādas, ka, ja persona sevi sauc par žurnālistu, tad informācijai jābūt pārbaudītai un patiesai,” uzsvēra Bīriņa.

Diskusijā tika skarts arī jautājums par mediju pakalpojumu sniedzēju reģistrāciju un motivāciju tajā iekļauties. Tika norādīts, ka viens no būtiskākajiem faktoriem varētu būt piekļuve valsts atbalsta mehānismiem, tostarp finansējumam, kas paredzēts mediju nozarei. Tika arī norādīts, ka reģistrācijas faktam būs saistība arī ar sabiedrības uzticēšanos; izaicinājums būs nodrošināt, lai mediju pakalpojumu sniedzēju statuss tiktu piešķirts atbildīgi, un to nesaņemtu neatbilstošas personas – sabiedrisko attiecību uzņēmumi, juridiskie biroji, politisko partiju dibinājumi u.tml. Kā nākamais izaicinošais solis, tika minēts apvienot mediju pakalpojumu sniedzēju datu bāzes Eiropas Savienības ietvaros, lai rūpētos par Eiropas mediju telpu. Tika norādīts uz regulācijas un pašregulācijas svarīgumu, jo tas sekmē sabiedrības uzticēšanos.

Par neatkarīgas žurnālistikas un komerciāla satura attiecībām diskusijā izskanēja bažas, vai par atlīdzību radīts saturs būs neatkarīgs un brīvs no interešu konflikta. Tāpat izskanēja jautājums, vai regulācijai var izmantot PTAC normas. Linda Bīriņa atgādināja, ka influenceru darbībai jau šobrīd ir saistošas patērētāju tiesību aizsardzības, datu aizsardzības un citas normas, īpaši gadījumos, kad tiek reklamēti produkti vai pakalpojumi un nav norādīta komerciāla sadarbība.

Savukārt par pašregulācijas mehānisma darbību Latvijas Mediju ētikas padomes valdes locekle skaidroja, ka padome neveic proaktīvu satura monitoringu, bet reaģē uz saņemtajām sūdzībām. Ētikas pārkāpumus izvērtē deviņi ievēlēti locekļi, un lēmuma pieņemšanai nepieciešams vairākuma balsojums. Aptuveni trešdaļā gadījumu tiek konstatēts ētikas pārkāpums, bet bieži vien pēc sūdzības saņemšanas medijs kļūdu novērš vēl pirms gala lēmuma.

Tika apspriesta tendence, ka žurnālisti arvien biežāk kļūst redzami sociālajos tīklos un paralēli profesionālajai darbībai iesaistās komerciālās sadarbībās. Radio “Pieci” galvenais redaktors Toms Putniņš skaidroja, ka sabiedriskajā medijā šī joma ir regulēta ar iekšējo ētikas kodeksu. Izklaides satura veidotāji drīkst būt aktīvi ārpus medija, taču informatīvi analītisko raidījumu žurnālistiem komerciāla influencera darbība nav atļauta. Tomēr šāds žanru nodalījums ne vienmēr ir iespējams: parādās jauni raidījumi, kam grūti noteikt žanru, jo tie apvieno izklaidi un sociāli nozīmīgu saturu, tāpēc no jauna aktualizējas jautājums, vai pieaicinātais raidījuma veidotājs/dalībnieks drīkst darboties šādā raidījumā.

Arī ziņu portāla LSM.lv galvenā redaktore Marta Cerava uzsvēra, ka sabiedriskajā medijā autoriem ir saistošs ētikas kodekss un redakcionālās vadlīnijas, kas paredz interešu konflikta nepieļaušanu un objektivitātes saglabāšanu. Mainoties situācijai vai iesaistoties papildu aktivitātēs, darbiniekiem par to jāinformē redakcija. Tika uzsvērts, ka jebkura žurnālista vēlme gūt papildu ienākumus ārpus pamatdarba sabiedriskajā medijā tiek vērtēta individuāli un apstiprināta noteiktā kārtībā. Katrs gadījums jāizskata vadībai, lai pārliecinātos, ka papildu darbība nerada interešu konfliktu un neapdraud neatkarību.

Tika atgādināts par nesen prezentētu pētījumu, kurā secināts, ka sabiedrībai, īpaši jaunākajai paaudzei, bieži ir grūtības atšķirt neatkarīgu žurnālistu no influencera vai blogera, kā arī saprast, kuri darbojas saskaņā ar ētikas principiem. Daļai cilvēku ir arī grūtības atšķirt mediju no iestāžu vai pašvaldību mājaslapām, kā arī saprast atšķirību starp sabiedrisko un komerciālo mediju. Tas ietekmē uzticēšanos un priekšstatus par žurnālistu lomu. Tika pausts viedoklis, ka skaidras definīcijas un medijpratības stiprināšana ir būtiska, lai mazinātu neskaidrības gan sabiedrībā, gan valsts institūcijās.

Arī Latvijas Mediju ētikas padomes pārstāve norādīja, ka saņemtās sūdzības apliecina – daļa sabiedrības par mediju uzskata arī sociālo tīklu platformu un sūdzas par citu personu ierakstiem sociālajos tīklos. Tas liecina par plašu un nereti nekritisku medija jēdziena izpratni.

Noslēgumā izskanēja, ka tuvākajā laikā gaidāmas plašākas diskusijas par jauno mediju regulējumu un nepieciešamību pielāgoties digitālajai videi, tostarp mākslīgā intelekta attīstībai. Kopējā atziņa – izaicinājumi ir būtiski, un tie risināmi dialogā un sadarbojoties.

27. martā notiks biedru kopsapulce

Tue, 03 Mar 2026 14:55:00 +0000

Cienītie biedri!

Kārtējā biedrības "Latvijas Mediju ētikas padome" biedru kopsapulce notiks piektdien, 2026. gada 27. martā puksten 13.00 Rīgā.

Plašāka informācija par sapulci nosūtīta biedriem uz epastu, taču, ja to neesat saņēmuši, lūdzu, sazinieties ar biedrības valdes locekli Ilonu Skuju, tālrunis: 29277444, epasts: lmepadome@lmepadome.lv

Izveidoti skaidrojumi par Ētikas kodeksa principu piemērošanu praksē

Tue, 10 Feb 2026 16:36:00 +0000

Biedrība ir sagatavojusi vairākus skaidrojošus materiālus par Ētikas kodeksa principu piemērošanu praksē. Skatot sūdzības, Ētikas padome regulāri sniedz rekomendācijas un skaidrojumus. Nereti tēmas atkārtojas un Ētkas padomes redzeslokā parādās jaunas. Pārskatot vairāku gadu laikā Ētikas padomes sniegtos komentārus un rekomendācijas, izstrādājām īsus un kompaktus skaidrojumus, kas noderēs kā ceļveži gan cilvēkiem, kas vēlas labāk saprast mediju tiesības un pienākumus, gan žurnālistiem.

Skaidrojumi sagatavoti par šādām tēmām:

Vai medijā drīkst būt rupjības un klaji aizskaroša informācija?

Vai mediji drīkst izmantot ierakstus no cilvēku sociālās saziņas platformām?

Vai medija kritizētajai personai ir tiesības prasīt iekļaut materiālā savu skatījumu?

Vai var sūdzēties par cilvēka vai organizācijas ierakstu sociālajos medijos?

Vai žurnālists drīkst ierakstīt sarunu un filmēt bez brīdināšanas un atļaujas?

Lai skatītu materiālu, klikšķiniet uz nosaukuma.

Skaidrojošie materiāli sagatavoti ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.

Mediju ētikas padome janvārī vērtējusi trīs mediju publikācijas un sižetus

Wed, 04 Feb 2026 15:39:00 +0000

Biedrības “Latvijas Mediju ētikas padome” Ētikas padome šī gada janvārī izskatīja sūdzības par Latvijas Televīzijas, portālu 'Delfi” un “Meduza” sižetu un publikācijām. Vienā gadījumā Ētikas padome sniedza atzinumu, pārējos – situācijas vērtējumus un rekomendācijas.

Ētikas padome sniedza atzinumu par veterinārārstes Dairas Viškeres sūdzību par Latvijas Televīzijā pārraidīto producentu studijas “Summer Studio” veidotā raidījuma “Ķepa uz sirds” epizodi, kurā sūdzības iesniedzēja intervēta par letospirozes slimību. Iesniegumā LTV un Ētikas padomei sūdzības iesniedzēja norādīja, ka raidījuma veidotāju sniegtā informācija skatītājiem, ka ar leptospirozi cilvēkam nav iespējams inficēties no slima suņa, neatbilst patiesībai. Arī pēc saziņas ar žurnālisti par kļūdaino informāciju, tā vietā, lai atvainotos par savu kļūdu, žurnāliste sarakstē rīkojusies izsmejoši. Ētikas padome konstatēja, ka Latvijas Televīzija pieļauto kļūdu nekavējoties ir labojusi, veikusi izmaiņas gan pārraidītā sižeta arhīva failā, gan sižeta aprakstā portālā lsm.lv un citviet, informējusi par kļūdas labojumu un atvainojusies arī nākamajā “Ķepa uz sirds” raidījumā, kā arī izskaidrojusi notikušo un atvainojusies sūdzības iesniedzējai. Ņemot vērā, ka medijs kļūdu bija labojis, Ētikas padome nekonstatēja Ētikas kodeksa pārkāpumu. Apzinoties, ka daļu materiālu Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) pasūta neatkarīgajiem producentiem, Ētikas padome rekomendēja medijam iepazīstināt šādus sadarbības partnerus ar medija redakcionālajām vadlīnijām un aicināt tās ievērot, veidojot LSM paredzētu saturu. Atzinums par šo sūdzību ir pieejams biedrības mājaslapā https://www.lmepadome.lv/etikaspadome/etikas-padomes-atzinumi/.

Ētikas padome sniedza vērtējumu par portāla 'Delfi” rakstu “Rīgas lidostā Polijas prezidentu sagaida ar šmucīgu BMW”. Ētikas padome rakstā nesaskatīja Ētikas kodeksa pārkāpumus, taču diskusijā izskanēja arī kritiski vērtējumi par tādu rakstu profesionālo kvalitāti un pievienoto vērtību, kuros pārstāstītas sociālo mediju lietotāju reakcijas, taču netiek veikta dziļāka tēmas un faktu izpēte. Ētikas padome uzskata, ka žurnālistiem ir iespēja un būtu vēlams arī šādus materiālus padarīt jēgpilnākus. Piemēram, šajā situācijā, lai arī rakstā tika iekļauta arī Polijas ārlietu ministrijas izplatītā informācija un informācija par auto mazgāšanas iespējām, būtu bijis atbilstoši pavaicāt par Polijas prezidenta vizīti Latvijā atbildīgās Latvijas Ārlietu ministrijas skaidrojumu un notikušā vērtējumu un izdarīt secinājumus, kas un kāpēc ir noticis; vai sociālajos tīklos saceltajai ažiotāžai ir pamats, vai notikušais nav pārspīlēts; vai Ārlietu ministrijai pastāv kādi šķēršļi nodrošināt valsts augstāko amatpersonu vizīšu atbilstību pieņemtajiem standartiem un kas tiks darīts, lai novērstu šādu situāciju atkārtošanos.

Ētikas padome vērtēja publikāciju krievu un angļu valodā rakstošajā portālā “Meduza”, kas reģistrēts Latvijā kā medijs. Rakstā bija stāstīts par kanālā ARTE pārraidīto televīzijas sižetu par kādu Krievijas armijas karavīru, kas apbalvots par varonību karojot Ukrainā, pēc tam dezertējis un patvēries Kazahstānā. Izvērtējot rakstu, Ētikas padome secināja, ka tas neitrāli atspoguļo televīzijas reportāžas sižetu, un nav pazīmju, ka sižetā atainotā cilvēka dalība Krievijas armijā un karalaukā tiktu kā attaisnota. Tomēr vienā aspektā Ētikas padome saskatīja šajā un līdzīgos rakstos būtisku nepilnību. Raksta fokusā ir tikai pārstāsts par Krievijas armijas bijušā karavīra pieredzi, taču nav konteksta. Tādejādi daļai šāda raksta lasītāju, kas nepārzina redakcijas nostāju un nav lasījuši citus tās materiālus par karu Ukrainā, tiešām var izveidoties vienpusējs priekšstats par karu. Ētikas padome uzskata, ka arī šādu formātu rakstos, ja tie saistīti ar karu Ukrainā, ir svarīgi sniegt lasītajiem informāciju par notikumu kontekstu. Konteksta pievienošana palīdz līdzsvarot skatpunktus un izprast svarīgus notikumus.

Par “Latvijas Mediju ētikas padomi”.

Šobrīd Biedrībā ir 106 biedri un seši asociētie biedri. Biedrības biedri pārstāv visu formu un veidu medijus, mediju asociācijas un organizācijas.